Un jādomā, ka liela daļa Ukrainas notikumus apspriedušo dažādo ekspertu un politologu, vadījušies gluži tādas pat iekšējas pārliecības vadīti. Tāpēc saprotami uzdevuši jautājumu, vai par leģitīmu uzskatāma Molotova kokteiļa izmantošana pret samērā taisnīgās velēšanās ievēlēto prezidentu Viktoru Janukoviču. Un arī nākamo - vai nemieros Ukrainā līdzīgi tam, kas pieredzēts Arābu pavasara skartajās zemēs, visus notikumus nevada vienīgi acumirklīgs naids un dusmas (neracionālas), kam nav nekā kopīga ar nopietnu nācijas lielākās daļas pietiekami pārdomātu (gana ilgs laiks pagājis kopš 1991.gada) vēlēšanos beidzot pagriezties cilvēka cienīgas dzīves virzienā.
Pēc PSRS sabrukuma jau tika piedzīvota līdzīga atmošanās, ko toreiz nodēvēja par Oranžo revolūciju. Kā tagad redzams, tās īsto nozīmi un sasniegumus kā nākas nenovērtēja neviens. Ne uzvarējusī ukraiņu opozīcija, ne iepriekš kvēli to atbalstījušie vēlētāji, ne arī Rietumi. Tas spilgti kļuva redzams 2008.gadā, kad divas Eiropas lielvaras Francija un Vācija pārvilka svītru pāri Ukrainas ciešākai sadarbībai ar NATO. Tā bija acīmredzama piekāpšanās Maskavai un kur tā novedusi, labi redzams tagad Kijevas centrā. Tagad šīs kļūdas, šķietami, sapratuši miljoniem ukraiņu.
Aizvadītajā nedēļā sarunās Kijevā mēģināju atgādināt 2010.gadu, kad nežēlīgā savstarpējā cīņā bija iesaistījušies bijušie galvenie sabiedrotie Viktors Jušcenko un Jūlija Timošenko, bet daudzi "vienkāršie" vēlētāji teica, ka neiešot vēlēt, jo sliktāk vienalga nevarot būt. Tomēr jau drīz kļuva skaidrs, ka var būt gan. Bija uzvarējis Janukovičs, kas pakāpeniski izdarīja triecienus neatkarīgas Ukrainas valstiskumam un ukraiņu nācijas interesēm.
Kā redzams, nepilnos četros gados iespējams paveikt daudz - puslīdz normāli funkcionējošu, pietiekami demokrātisku valsti, Janukovičam izdevās pārvērst par policejiski - bandītisku veidojumu, kur prezidenta rokās tika koncentrēta gandrīz absolūta vara. Visas dzīves sfēras aptvērusī korupcija, indivīda beztiesība un varas aizvien pieaugošais cinisms pret ukraiņu sabiedrību, ar kuras viedokli vairs ne tikai nerēķinājās, bet pat neieklausījās tajā, pilnīgi likumsakarīgi izraisīja kārtējos neapmierinātības uzplūdus.
Paši ukraiņi spriež, ka arī šoreiz protesti kaut kā būtu paši no sevis beigušies, ja vien vara nebūtu izšķīrusies par vardarbību. Brutāla spēka, tajā skaitā šaujamieroču pielietošana, kriminālnoziedznieku un no Krievijas iebraukušu kaujinieku iesaistīšana cīņā ar savas valsts pilsoņiem pilnīgi likvidējusi ticību varai ar prezidentu Janukoviču priekšgalā un, šķiet, arī pārvilkusi svītru pāri jebkādai šīs varas leģitimitātei.
Valdības cinisko pozīciju, šķiet, vislabāk raksturo iekšlietu ministra izteikums par astoņas dienas mocīto, nu jau Viļņas slimnīcā esošo Dmitriju Bulatovu, kas pēc šī ierēdņa izteikuma esot vien nedaudz "paburzīts". Pilnīgi loģisks ir Maidana iemītnieku secinājums, ka revolūcijai ir jāmāk sevi aizstāvēt. Esot skaidrs, ka Janukovičs saprotot tikai vienīgi spēku. Iespējams, nojausma par maidaniešu nopietnajiem nolūkiem , pat gatavība uz vissmagākajiem upuriem, līdz šim atturējusi prezidentu no Maidana iztīrīšanas ar spēku.
Cīņas nopietno raksturu šoreiz patiesi izsaka vairāku tūkstošu kaujinieku un brīvprātīgo gatavība vismelnākajam scenārijam. Pirms dažām dienām biju klāt Maidana galvenā konandiera Andrija Parubija dzimšanas dienā, kurā piedalījās visi sotņiki (vienību komandieri). Viens no viņiem savā tostā atgādināja klātesošajiem, ka viņi visi ir potenciāli nāvinieki. Kādā citā tostā izskanēja aicinājums pēc iespējas ātrāk sasniegt uzvaru, kas nozīmējot Ukrainas atbrīvošanos. Kā no antihumānā režīma, tā Krievijas neoimperiālistiskā tvēriena.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
