Visdrīzāk, abiem ministriem nav nekādu iespēju ietekmēt vienīgo personu, no kuras gribas ir atkarīga reāla uguns pārtraukšana Ukrainas austrumos. Šai personai Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vācu un franču ministru līdzšinējā darbošanās drīzāk ir pa prātam, jo Šteinmaijers un Ero centīgi mēģina piespiest Kijevu pieņemt tādu Donbasa krīzes risinājumu, kāds atbilst Kremļa iecerēm. Lai to nodrošinātu, Putins izmanto savus līdzekļus – viņš nav pavēlējis nelietot ieročus un tādēļ šaušana turpinās.
Droši vien cerot, ka nepārtrauktā spriedze liks Kijevai piekāpties. Uz franču un vācu ministriem tas atstājis iespaidu jau sen, bet ukraiņi līdz šim krievu plānu noraidījuši. Tā kā šis plāns faktiski leģitimētu noziedzīgos Doņeckas un Luhanskas režīmus, atstājot to rīcībā no Krievijas ievesto bruņojumu, ļaujot paturēt savus militāros formējumus un kontrolēt Krievijas un Ukrainas robežas posmu, piešķirot tiesības uz vietām Ukrainas parlamentā, turklāt saņemot finansējumu savas faktiskās autonomijas pastāvēšanai no Ukrainas budžeta, par tā pieņemšanu Kijevā nākas šaubīties.
Šādu scenāriju nepieņemtu lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju. Krievijas agresija ir panākusi to, ko 25 gadu garumā šai valstij nebija izdevies panākt – ārējais apdraudējums konsolidējis lielāko daļu sabiedrības. Patriotiski noskaņoti kļuvuši pat kādreiz tik apolitiskie Kijevas taksisti. Stāsta viens no viņiem: "Iepriekš man nekad nevarēja ienākt prātā, ka no Krievijas iespējams sagaidīt kaut ko tādu. Tagad mēs to zinām un daudz ko esam pārdomājuši. Šeit viņiem nav ko darīt."
Kara esamība atstājusi smagu iespaidu uz lielāko daļu šīs valsts iedzīvotāju, tomēr šīs grūtības daudzus padarījušas vēl enerģiskākus un darbīgākus. Tādi ir daudzi voluntieri, kas turpina palīdzēt gan frontē esošajiem karavīriem, gan no tās mājās pārbraukušajiem. Natālija Voronkova ir aizsardzības ministra padomniece un apmēram reizi mēnesī dodas uz fronti, kur viņu pazīst gandrīz visās vienībās. Vaicāju viņai, vai iespējams liels Krievijas uzbrukums.
"Domāju nav iespējams, nepietiks dūšas. Jāņem vērā, ka vairs nav 2014.gads, kad mums faktiski nebija armijas." Natālija pastāsta, ka joprojām ir daudz dažādu lietu, kas nepieciešamas karavīriem. Sevišķi nozīmīgs ir aprīkojums, kas karavīru padara redzīgu naktī. Tagad, iestājoties aukstam laikam, liela nozīme ir siltam apģērbam, pieaug pieprasījums pēc dažādiem medikamentiem. Pēc voluntieres domām, aizsardzības ministrija nespējot ar visu nodrošināt armiju, tādēļ joprojām nepieciešama visas sabiedrības palīdzība.
Par to, ka jādara viss nepieciešamais, lai nosargātu šobrīd esošās pozīcijas, ir pārliecināti arī mani jaunie paziņas, kas iepriekš dzīvojuši Doņeckā. Abi šie cilvēki tagad sniedz regulāru palīdzību karavīriem frontē. Pēc viņu teiktā, lielākā daļa no Donbasa sabiedrības izglītotās daļas visu laiku atbalstījusi Ukrainas neatkarību. Savukārt separātistu bruņotās vienības sevī uzņēmušas vietējos dzērājus, zagļus un dīkdieņus. Visai daiļrunīgs sadalījums.
Arī Ukrainas spēku kontrolētajā Donbasa teritorijā ir pietiekami daudz cilvēku, kurus Ukrainā dēvē par "vatņikiem" – personām bez iniciatīvas un nacionāla pašlepnuma, kuru "pasaules uzskats" beidzamajos 25 gados izveidojies Krievijas propagandas iespaidā. Ukraiņu karavīri uzskata, ka šajā teritorijā esot liels skaits personu, kas "paši neko nevēlas, tie negrib strādāt. Tie uzskata, ka viņiem visu esot jāiedod. Īsts Krievu pasaules produkts. Tieši tādi gaida Putina atnākšanu".
Par to, ka murgi atrod dzirdīgas ausis, liecina arī absurdie apgalvojumi no prāva cilvēku loka Latvijā. Šie cilvēki nav sapratuši, kādi tanki iebraukuši Donbasā, kāda valsts sagrābusi Krimu. Tā vietā, lai to saskatītu, viņi runā par globālo cīņu starp ASV un Krieviju.
Vienkārši cinisks viedoklis, un piebalsošana Kremļa propagandai, kas noliedz atsevišķas ukraiņu nācijas pastāvēšanu. Atcerēsimies, ka domu par amerikāņu naudu krievu propaganda centās iedēstīt jau Maidana laikā. Taču amerikāņu naudas tur nebija, par to 2014.gada ziemā Kijevā pārliecinājos pats. Uzvarējusī revolūcija izraisīja Krievijas iebrukumu, nogalināto skaitam sasniedzot vairākus tūkstošus. Tomēr arī to savādā kārtā nav pamanījusi prāva daļa latviešu – nav saprotams, kādā iedomu pasaulē tie dzīvo.