Mulsums un pārmetumi sev par allaž iekavēto un nepagūtajiem darbiem tikai palielina nelāgo noskaņu, ko vēl ļaunāku padara nojausma par to, cik laba būtu varējusi būt šī diena, ja ne tik lielā mērā būtu sekmējusies valsts nozagšana. Apziņa, ka citur ir vēl daudz sliktāk, daudz nepalīdz, bet viens gan ir skaidrs – būtu gribējies sasniegt daudz vairāk. Gan pašam, gan arī valsts līmenī kopumā. Zināmā mērā grūti laužama situācija, kas jau sen ieguvusi šodienas vaibstus, turklāt tie ievērojami nostiprināti.
Nav viegli atrast pareizos vārdus, kas tādā gadījumā darāms. Bažas kļūt smieklīgam aptur daudzus, un labi domāti aicinājumi izpaliek. Ne reizi nācies dzirdēt kaut ko līdzīgu: "Pamēģiniet maniem bērniem trīsdesmit gadus sasniegušo paaudzei pateikt, ka viņiem drīzāk vajadzētu kaut ko piedāvāt valstij, nekā gaidīt no tās. Smiesies un teiks – lai vispirms piemēru parāda lielie valsts apzadzēji un uzpūstais valsts aparāts." Kā viņus uzrunāt, patiesi komplicēts jautājums. Lai ar priekšlikumiem nāk talkā daudzi zināmie eksperti un viedokļu līderi, taču man lielu cieņu izraisa ierindas zemessargs (viņa) no trešās brigādes, kas par savu pienākumu uzskata dalību Zemessardzē un palikšanu dzimtenē.
Arī viņa, neapšaubāmi, ir dzirdējusi, ka Latvija ir nozagta, bet tas nav licis nolaist rokas. Ticība sev un savai varēšanai ļauj šim zemessargam pārliecināti darboties, turklāt skaidri saredzot to, ka pieminētā laupīšana iespējama vien līdz noteiktam līmenim, ka Latviju, ko veido miljoniem sastāvdaļu, nozagt nemaz nav iespējams.
Ik diena, kas aizvien atnes kaut ko jaunu – paskatīsimies uz piesātināto mūzikas dzīvi, grāmatu metieniem un lielo filmu klāstu –, katru un Latvijas valsti kopumā padara ne vien skaistāku, bet arī stiprāku. Tas ir veikums, ko neizdzēst, kam nopelnīta vieta nākotnē. Gluži tāpat kā sportam, kam labs piemērs mūsu basketbolistu uzvara pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs 1935. gadā. Mākslinieki, celtnieki un ārsti – katrs savā vietā. Kā teica kāds Zemessardzes virsnieks, "kāds valsti sargā ekonomiski, kāds cits, darbojoties zinātnē, vēl cits politikā, bet es ar ieroci rokās".
Lai kādi smīni un "komentāri" neuzplauktu, nebīsimies vispirms paši sev un tad citiem pavaicāt, ko esam devuši Latvijai. Mākslinieki, celtnieki, ārsti un karavīri – apdomāsim, ko varam dot dzimtenei vēl, un atcerēsimies, ka laiki patiesi nav paši labākie. Un, pat ja tie nav gluži tādi paši kā 1930. gadu otrajā pusē, situācija tomēr rada bažas. Tādēļ šķiet, ka vislabākais veids, kā nopietnākos brīžus sagaidīt, ir darboties ar papildu jaudu, piedāvājot savu varējumu un prasmes mūsu valstij, jo gluži vienkārši – pārbaudījumu laikā Latvijai jābūt vēl stiprākai.