Profesionālam politiski militārajam ekspertam nevienu brīdi, sākot jau ar tā saucamo pamieru, nav bijis pamata uzskatīt, ka agresīvās austrumu lielvalsts vadītājs sācis apdomāties. Situācija frontes zonā ar regulārajiem krievu "humānajiem" konvojiem nav ļāvusi noticēt, ka tiktu ievērotas Minskā panāktās norunas.
Aizvien pieaugošais uzbrukumu skaits, kas tagad "vainagojies" ar civilā autobusa sašaušanu Volnovahā, apliecina agresīvo uzbrukuma taktiku. Šķistu, to neiespējami nepamanīt, tomēr neredzošas izrādās daudzas augstākās ES amatpersonas, kurām it kā pieejama pati plašākā informācija. Tieši reālā militārā situācija, jaunas aktīvas karadarbības iespējamība ir pilnīgā pretrunā ar ES ārpolitikas galvenās veidotājas Mogerīni aicinājumiem būtiski mīkstināt Kremlim noteiktās sankcijas.
Dīvaini, ka līdzīgu viedokli paudis Latvijas ārlietu ministrs, kas turklāt pavisam nesen viesojies Kijevā. Itālietes rūpes par saimniecisko kontaktu atjaunošanu ar Maskavu, atsakoties izprast Ukrainas kara iespaidu un draudus ES, nešķiet pārsteidzošas, taču Rinkēvičam šobrīd nebūtu jāpiebalso par sankciju teju vai atcelšanu.
ES pagaidām nav spējusi izveidot viedokli par to, kas ir Ukraina. Nenovērtēta ir ne tikai vēsture, bet arī šīs valsts nozīme mūsdienu ģeopolitikā. Liela daļa ES joprojām vēlētos palikt malā visu novērojot, taču patiesībā savienība jau ir krietni vien ievilkta šajā asiņainajā postpadomju spēlē. Jāpiekrīt Kijevas Eiroatlantiskās sadarbības institūta vecākajam zinātniskajam līdzstrādniekam Andreasam Umlandam, kas vērš uzmanību uz Kijevas pausto galamērķi ar pilntiesīgu dalību ES.
Šīs Kijevas ambīcijas, pēc viņa domām, neļaušot Briselei iztikt ar ierobežotām sankcijām pret Maskavu, ļaujot tai pēc sava prāta manipulēt ar Kijevu. Rietumiem jādomā par savām interesēm un tie nedrīkst vienkārši novērot, kā Krievija pārvērš Ukrainu par pasaulē lielāko neizdevušos valsti. Cik tālu gribētu aiziet Putins - patiesi neauglīga zīlēšana, taču Ukrainai jāpalīdz jau tagad, turklāt daudz apjomīgāk. Tā, lai Kremlis nevarētu nodemonstrēt savai sabiedrībai Ukrainas krahu, kuru it kā izraisījusi demokrātiska sacelšanās un tuvināšanās ar Rietumiem.
Ir labi, ka Vācijas ārlietu ministrs Štainmaijers saskata draudus ES Ukrainas konflikta izplešanās gadījumā. Pareizi, ka aicina apturēt karadarbību, taču ar vienu piebildi - šādam aicinājumam viegli piebiedrosies kā Lavrovs, tā arī Putins. Tomēr ir kļūdaini vienlīdz apelēt kā pie Maskavas, tā pie Kijevas - it kā nebūtu atšķirības starp abām konflikta pusēm. Ja pamiera ievērošana būtu atkarīga no ukraiņiem vien, frontes līnijā valdītu klusums.
Kamēr starptautiskā līmenī agresors, proti, Krievija, netiks nosaukts vārdā, nekas nemainīsies. Vismaz uz labo pusi noteikti nē. Kur var aizvest aklās vistiņas, redzams jau tagad - vienīgi aizvien plašākas militārās darbības virzienā. Krievijas bruņotā agresija jau sen kļuvusi par acīmredzamu lietu, taču ES vārdā to nenosauc. Vai vārdā nenosaukts noziegums vairs tāds nav? Jebkurā gadījumā tas palīdz aizstāvēt savu viedokli visiem, kas mudina mīkstināt sankcijas pret Krieviju.
Ne mazāk nepatīkamu jautājumu nāktos uzdot arī Ukrainas vadībai, pašam prezidentam Porošenko, lielajam šīs valsts biznesam. Kā lai ES pasludina Krieviju par agresoru, ja oficiālā līmenī to nav izdarījusi Kijeva. Kā lai apsūdz Rietumu kompānijas par nevēlēšanos zaudēt peļņu, ja pat Porošenko uzņēmumi nav pārtraukuši savu biznesu ar Krieviju. Tikmēr visi frontē bijušie un pašreiz esošie ukraiņu karavīri zina, ka tur norisinās Ukrainas - Krievijas karš, ka viņi aizstāv savu zemi pret Kremļa agresiju. Šie karavīri - zemnieki, celtnieki, uzņēmēji - kritizē savas valsts vadību neizdarībā, savtīgumā un korumpētībā, un vīpsnā par eiropiešu palīdzību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
