Profesionāla izvērtēšana izpalikusi arī Latvijas mediju vainas dēļ, jo divās desmitgadēs tā arī nav izauguši militāro jomu pietiekami labi pārzinoši žurnālisti, kas orientētos aizsardzības jautājumos un spētu kompetenti runāt kā ar izpildvaras, tā bruņoto spēku pārstāvjiem. Tas nav bijis iespējams, jo mediju vadītāji vienkārši nav izpratuši, kāda iemesla dēļ vispār pastāv bruņotie spēki.
Jādomā, līdz šim nav bijis pat apjausmas, ka šiem spēkiem varētu būt kāds sakars tieši ar Latvijas sargāšanu.
Interese par armiju aprobežojusies ar priecīgu reportāžu veidošanu no Ādažiem, kad tēti karavīru uz misiju Irākā vai Afganistānā pavada maza meitiņa un mulsi smaidoša sieva, vai arī gluži pretēji – traģisku iemeslu (karavīram bojā ejot) dēļ. Neviens taču neapšauba to, ka par basketbolu vai hokeju rakstošajiem žurnālistiem regulāri jāapmeklē spēles, jātiekas ar spēlētājiem un treneriem, taču tieši tas pats sakāms par valsts aizsardzību.
Bez regulāras atrašanās kaujas vienībās, tuvākās un tālākās mācībās, miera uzturēšanas misijās, nebūs iespējams kompetenti runāt par bruņotajiem spēkiem. Taču tas arī nav bijis vajadzīgs – ne valdībai, ne arī lielai daļai sabiedrības.
Beidzamajos gados "Vienotības" valdīšanas laikā novērotā aizsardzības budžeta slīdēšana lejup, pilnībā ignorējot galveno sabiedroto un NATO vadības aicinājumus par izdevumu palielināšanu, liek jautāt – vai šobrīd Latvijā iespējams izveidot valdību, kas spētu adekvāti novērtēt situāciju drošības jomā un atbilstoši rīkoties.
Nepārliecina pat Raivja Dzintara nacionāļi, kas savu prioritāšu virspusē izlikuši jautājumus par uzturēšanās atļaujām, pretošanos ES federalizācijai un 16.martu. No latviski orientētas partijas, ja tā patiesi vēlas paveikt reālus darbus, pirmkārt nāktos sagaidīt prātīgus ierosinājumus valsts aizsardzības uzlabošanā.
Taču tā visa nav, jo šī joma tāpat kā jebkura cita prasa daudz domu spēka un galvas lauzīšanas. Tā var atnest Latvijai ilgtermiņa labumu, bet diezin vai nodrošinās tūlītēju ieguvumu politiskai partijai.
Nevienas citas partijas pārstāvis neaizrāda finanšu ministram Andrim Vilkam uz viņa izvairīgumu runājot par aizsardzības budžeta palielināšanu un steidzami veicamiem iepirkumiem. Finansu ministrs nevarētu nezināt, ka jau pirms laba laika ciešā Aizsardzības ministrijas un Bruņoto spēku sadarbībā tapusi programma par pašiem svarīgākajiem iepirkumiem. Tāpēc A.Vilka aicinājums apsvērt, ko patiešām nepieciešams iegādāties, drīzāk izskatās pēc sprunguļu mešanas riteņos. Krīzes situācijās jārīkojas tā, kā prasa šādas situācijas.
Tad neklājas aizbildināties, ka lēmumu pieņemšanai un konkursu rīkošanai paies pusgads, ja ne vairāk, un, piemēram, nakts redzēšanas iekārtas ātrāk par 12 mēnešiem Bruņoto spēku zemessargiem nemaz nevaram sagādāt. Šāda nostāja nekādā gadījumā neliecina, ka valdība ar tās vadītāju priekšgalā pa īstam izprastu situācijas nopietnību, ko apliecinājuši notikumi vairs tikai juridiski Ukrainai piederošajā Krimā.
Dīvains un nekompetents šķiet finansu ministra it kā pragmatisku apsvērumu diktētais ierosinājums militāros izdevumus izlietot katrai Baltijas valstij atšķirīgu spēju nodrošināšanai.
Līdz šim ar to NATO ietvaros Latvija ir gana sekmīgi nodarbojusies – piemēram – augstu ticis novērtēts latviešu sapieru veikums. Tomēr katras Baltijas valsts nacionālajā līmeni jābūt nodrošinātām zināmām minimālajām spējām. Vai, piemēram, neizskatītos muļķīgi, ka latviešu zemessargiem Vidzemē jāgaida kaujas mašīnu ierašanās no Igaunijas tikai tāpēc vien, ka transporta attīstīšanu būtu apņēmušies igauņi.
Nekad vēl nav nācies dzirdēt tik "konkrētus" vēstījumus par Latvijas aizsardzību, kā šoreiz no aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa, pēc kura teiktā, tas daudzējādā ziņā būšot partizānu karš. Ministrs arī paskaidrojis, ka Latvijas lauki, grāvji, purvi rada labvēlīgu ģeogrāfisko stāvokli aizsardzībai.
Tas ir labi, ka ministrs sola Latvijas aizsardzību, taču gribētos zināt, kādēļ spēcīgākajai militārajai aliansei pasaulē jāgatavojas partizānu karam savas dalībvalsts teritorijā? Te vietā būtu zināt, cik ātri reālas krīzes situācijā, piemēram, ierodoties zaļajiem apbruņotajiem "cilvēkiem", palīgā ierastos sevišķo uzdevumu vienības no citām alianses valstīm.
Ir laiks uzdot šādus jautājumus, noraidot apgalvojumus, ka tie uzskatāmi par nez kādiem militārajiem noslēpumiem. Gluži tāpat noskaidrot, cik daudz šobrīd katrs par sevi esam gatavi izdarīt Latvijas aizsardzības labā. Šo pienākumu nevar novelt vienīgi uz NBS komandiera Raimonda Graubes un Zemessardzes vadītāja Leonīda Kalniņa vīru pleciem. Par Latvijas nosargāšanu jārūpējas kopīgi.