Lielākajam vairumam nenāksies redzēt arī kādu 47 gadus vecu ukraiņu karavīru, kam mīnas sprādzienā apdegusi seja, jo šādi notikumi jau sen nav "nopietna" ziņa. Tieši tādēļ šo "Facebook" pieejamo video vajadzētu ievietot Latvijas televīziju vakara ziņu sižetos, lai vēstījums par notikumiem Ukrainā "sapurinātu" vienu otru šejienieti.
Jebkurā gadījumā, to redzot, iespējams saprast, cik noziedzīgi notikumi risinās mūsu tuvumā.
Bet kas tad notiek šeit – tomēr tik mierīgi un pagalam iemiguši neesam, jo viena daļa Latvijas iedzīvotāju tomēr dzīvo ar zināmu trauksmes sajūtu. Par to "Latvijas Avīzē" izsakās Juris Lorencs, kas ne vienā vien kompānijā dzirdējis spriežam par to, vai arī Latvijā iespējami ārkārtēji notikumi. Tā drīzāk uzskatāma par labu nekā sliktu zīmi, jo liecina par mūsu tautiešu vēlēšanos izprast jaunos izaicinājumus. Tomēr šajā laikā ar to, ka ģimeniskajos kuluāros apspriežam aktuālas lietas, ir daudz par maz. To derētu papildināt ar kaut vai minimālu, taču pavisam praktisku rīcību.
Kā zināms, durvis uz dalību Zemessardzē ir plaši atvērtas, un gluži nopietni – tas uzskatāms par soli, ko mūsu dzimtene šobrīd gaida no mums. Situācijā, kad vidējā alga (par laimi) esot sasniegusi 900 eiro, varam taču atļauties kaut ko ziedot Latvijai. Turklāt tagad šāda "ziedošanās" nav par pliku velti – zemessargi par katru mācībās pavadītu dienu saņem finansiālu kompensāciju. Arī mācības, kādas izdevies vērot, ir lietišķas, un tajās nav nekā nevajadzīga.
Protams, var runāt par daudzām lietām, kā pietrūkst bruņotajos spēkos, arī to skaitliski lielākajā sastāvdaļā jeb Zemessardzē, taču būs grūti noliegt, ka tās sastāvs ir gatavs pildīt pienākumus, vajadzības gadījumā aizstāvot Latviju. Tam zemessargi savu apakšvienību sastāvos ir gatavi, un tas panākts ar dalību mācībās. Gan braucot uz tām nedēļas nogalēs, gan piedaloties kompaktā apmācību nometnē 20 dienu garumā.
Ne vienu vien reizi dzirdēts sakām – krīzes gadījumā gan es kaut ko darīšu, taču vislabāk ir nemaz nenonākt līdz īsti dramatiskai situācijai. Un viens no vislabākajiem veidiem, kā izvairīties no tā, ir atklāta darbošanās savu aizsardzības spēku sastāvā, vienkārši un skaidri pasakot ārpus Latvijas, ka šeit esam vienoti un ne tikai gatavi, bet arī spējīgi sevi aizstāvēt. Turklāt derīgi atcerēties, ka mēs esam NATO. Un galvenais alianses spēks Latvijā ir tieši Latvijas bruņotie spēki.
Atgriežoties pie Ukrainas, derīgi pajautāt ukraiņiem – kādēļ viņi izvēlējušies cīņu ar ieročiem rokās? Tikai tādēļ vien, ka, to nedarot, var zaudēt pilnīgi visu. Skaudra un patiesa atziņa, ka tas attiecas uz mūsu "emancipēto" XXI gadsimtu. Ideālais modelis, no kā Latvijai derīgi mācīties, ir Izraēla ar savu attieksmi pret nacionālo drošību, ko iespējams izteikt vārdos – nekad vairs!
To sasniegt, pateicoties nespējai būtiski vienoties par XX gadsimta traģisko Latvijas vēsturi, šķiet gandrīz neiespējami, it kā nebūtu bijis vairāku okupāciju, slepkavošanu, izsūtīšanu un mūsu valsts pazemošanas.