Klaja noziedzīga nevērība kā pret savas valsts pilsoņiem, attieksme pret viņiem kā nevajadzīgiem vergiem, tā arī pret visu pārējo pasauli. Lasot kādu no daudzajām par Putina režīmu sarakstītajam grāmatām, normālu lasītāju pārņem nomācošs pagurums un viņš jautā, kā tā – viss vienīgi slikti? Šim lasītājam grūti pieņemt, ka varētu pastāvēt kāds pieņemams mērķis, kā vārdā varētu spridzināt namus ar parastiem savas valsts pilsoņiem.
To iespējams zināt, bet ne saprast. Visdrīzāk tādēļ uz Putina režīma veiktajiem noziegumiem reakcija līdz šim bijusi tāda – nekāda un tikai pēc nepilniem divdesmit gadiem Kremļa diktatoram beidzot tiek rādīts, ka civilizētās pasaules pacietībai tomēr ir robežas. SOK lēmums par Krievijas olimpiskās komandas nepielaišanu startam ziemas olimpiskajās spēlēs ir ārkārtīgi spilgts apliecinājums jaunai pozīcijai.
Ja vienā no namiem Rjazaņā, kura iedzīvotājiem 1999. gadā ārkārtīgi veicās, jo tikai laimīgas nejaušības dēļ tas "neuzlidoja" gaisā, kopš tām dramatiskajām septembra dienām dzīvo kādi ļaudis, kas joprojām nav mainījuši savu viedokli par Krievijā valdošo režīmu, secinājums ir pat daudz sliktāks. Tad būtu vietā pieminēt ukraiņu blogeri Dmitriju Čekalkinu: "Krievija kļuvusi par unikālu koncentrācijas nometni, kur ieslodzītie apsargā sevi paši, neieredz visus, kas brīvībā, un ir gatavi mirt par zonas paplašināšanu."
Viens otrs publicists un pētnieks, runājot par Krieviju, lieto apzīmējumu – Ordas mentalitāte, ar to norādot uz nemainīgiem lielumiem Krievijas valsts būtībā. Šāda uzskata paudēji saskata kopīgo starp Ordu, Maskavas kņazisti, Krievijas impēriju, PSRS un tagadējo Krievijas Federāciju. Visu šo politisko veidojumu kopsaucējs esot ārēja ekspansija un brīvības apspiešana. Ukraiņu laikrakstā "Deņ" trāpīgu raksturojumu devis Pāvels Žovriņenko: "Pie tam Maskava oficiāli nevienam nav uzbrukusi, bet gan "aizstāvējusies pret gatavojamo uzbrukumu".
Krievijas propaganda, kas gadsimtiem apkalpojusi hanu-caru-ģeneralsekretāru-prezidentu, sasniegusi virtuozitāti savu iedzīvotāju apmuļķošanā un iebiedēšanā, cita starpā izmantojot paņēmienu, ko psiholoģijā sauc par "projekciju" – apsūdzot pretinieku darbībās, ko tas nemaz nav plānojis veikt, ar ko patiesībā jau nodarbojas un arī turpmāk paredzējusi nodarboties pati Maskava: agresīvi centieni, nacionālo tiesību pārkāpumi, iejaukšanās iekšējās lietās."
Melu biezā klātbūtne Krievijas ikdienā, televīzijā un politikā nav pārsteidzoša. Ne par vienu no noziegumiem nav dota godīga atbilde, nav sagaidīts taisnīgs tiesas spriedums. Viens piemērs. 1999. gada novembrī iegriezos Groznijas tirgū, kas bija parasta pārtikas, apģērbu un dažādu sadzīves priekšmetu tirgošanas vieta. Tikai vienā nelielā pleķītī redzēju un arī nofotografēju dažus vīrus ar ieročiem. Kad pēc pāris dienām tirgū nokrita Krievijas armijas izšauta raķete un nogalināja vairākus desmitus cilvēku, Maskavas propaganda pavēstīja, ka ticis šauts pa ieroču tirgu.
Kremlim un tā pavalstniekiem cīņas ar visiem šīs valsts kaimiņiem gadsimtu garumā izstrādājušas savu izpratni par taisnīgumu un morāli – apzināti meli viņiem kļuvuši par normālu praksi. Pie tam tas tiek darīts absolūti neliekuļojot, bez vismazākajām šaubām par savu taisnību. No viņu viedokļa "tiek vests karš ar visu apkārtējo pasauli", bet kara laika meli ienaidniekam nav meli, bet gan viņa maldināšana".
Izlasot rindiņas par žūpu, kas mirst pie ēkas durvīm, bet vienalga šļupst "Krimnaš", nenāk smiekli. Jo nākas domāt, cik gan daudz smagu un nelāgu pārbaudījumu vēl mums sagādās šī valsts - Ordas mantiniece.