Atis Klimovičs: Par aizsardzību derīgi domāt nopietnāk  (121)

Skaidrs, viņš nevar visu laiku dzīvot kazarmā. Taču nevar tikt arī pie sava dzīvokļa - vienkārši nav spējīgs sarūpēt pirmo iemaksu. Šādā brīdī cilvēks izdara izvēli - vai nu paliek armijā ar neskaidru nākotni, vai arī to pamet un strādā daudz labāk apmaksātu darbu. Tāda pavisam vienkārša motivācija.-

Ministriem un vēl neapstiprinātās valdības vadītājam nav jāpārzina aizsardzības nozare visās niansēs, taču viņu amati uzliek lielāku atbildību un orientēšanos valstij svarīgākajos jautājumos. Tomēr reālā aina neiepriecina - vārdos viss it kā pareizi - Laimdota Straujuma savā nesenajā runā vērsusi uzmanību uz Ukrainas notikumiem, kas pierādot lielāka apdraudējuma pastāvēšanu Latvijai.

Tikpat pareiza bijusi norāde par nepieciešamību stiprināt valsts aizsardzību, taču arī tie ir vienīgi vārdi. Bez orientēšanās Bruņoto spēku problēmas nav iespējams sagaidīt atšķirīgu attieksmi pret karavīru, bez izpratnes par to, kādu pienākumu veikšanai tiek gatavoti šie cilvēki. Ja tas tā nebūtu, valdība spētu sameklēt risinājumu, kā nodrošināt tik svarīga darba veicējus ar dzīvokļiem - ieguvumā - sagatavoti karavīri paliktu bruņotajos spēkos.

To iespējams nodrošināt ar gluži vienkāršu darījumu - piemēram, karavīrs paraksta līgumu par dienestu uz 15 gadiem un šim termiņam beidzoties kļūst par dienesta dzīvokļa pilntiesīgu īpašnieku. Turklāt valsts aizsardzība, iespējams, iegūtu vēl kādu papildus labumu - lielāku skaitu prasmīgu rezervistu. Taču šāda uzmanība pret karavīru iespējama tikai tad, ja valsts līmenī (arī individuāli) saprotam, cik tas svarīgi. Pagaidām to neredz. Ukrainas notikumi vairumu tomēr nav sapurinājuši. Nav pa īstam apjēgta nelāgā ziņa, ka bruņots konflikts, karš, svešas agresīvas valsts iebrukums nav vienīgi filmās pastāvoša realitāte.

Sarunas par valsts aizsardzības spēju uzlabošanu nav īpaši populārs temats. Daudzus tās vienkārši kaitina, jo izskan jautājums pret ko gan vajadzētu aizstāvēties. Lielā daļā sabiedrības valda pārspīlēts politkorektums, kas liedz runāt atklāti. Tomēr briesmas jāsauc tiešos vārdos un skaidri jārunā par to, ka agresijas gadījumā Latvijas bruņotajiem spēkiem jādod prettrieciens. Jāsaprot, ka aizstāvēšanās ir ne tikai mūsu valsts tiesības, bet arī pienākums pret tās pilsoņiem.

Karš Ukrainā militārajiem speciālistiem, un ne tikai tiem, atklājis vairākas patiesības, kuras derīgi ievērot. Pirmā no tām - tas kļuva redzams Krimā - neattaisnojas lēmums par bruņotu nepretošanos - tā vienīgi tiek zaudēta teritorija (visticamāk, uz pietiekami ilgu laiku). Otrā - pretošanās tik bīstamam ienaidniekam, kāda ir autoritārā un fašisma virzienā ejošā Krievija, ir ārkārtīgi smaga, taču paveicama lieta. Tā mudina daudzus valsts iedzīvotāju paņemt rokās ieroci, bet pārējos nodrošināt šos karavīrus ar nepieciešamo. Tūkstošiem brīvprātīgo, kas apgādājuši neprofesionāļu izveidotās kaujas vienības un armiju, skolnieki un pensionāri, kas ziedojuši saviem karavīriem, paveikuši neticamo - apturējuši Krievijas bruņotos spēkus. Tiesa, nav zināms uz cik ilgu laiku.

Nepieciešamība pēc aizsardzības spēju uzlabošanos un nācijas vienotības apdraudējuma gadījumā nav pienācīgi novērtēta. Piemēram, grūti izskaidrojams, kādēļ Juris Ulmanis, Biznesa augstskolas Turība pasniedzējs, kas uzsācis akciju par ziedojumu vākšanu zemessardzei, saņēmis atteikumu no Latvijas sabiedriskās televīzijas popularizēt šo ieceri galvenajā valsts mēdijā. Īpatnējo "dūri kabatā" parāda arī aptaujas rezultāti. Uz jautājumu, cik pilsoņu gatavi aizstāvēt savu valsti, apstiprinoši atbild ap 60% Latvijas iedzīvotāju, salīdzinājumā ar 90% Somijā un Igaunijā.

Arī vairāk par 60% nav slikti, tomēr derētu saprast, kur meklējamas saknes šādai Latvijas īpatnībai. Iespējams, tā izpaužas daudzu neapmierinātība ar pastāvošo netaisnību un trūkumiem, ko pavisam vienkārši uzrāda atpalicība it visos sabiedriskās dzīves rādītājos no igauņiem (sākot ar vidējo algu, aizsardzības budžetu un igauņu zemessargu skaitu 24 tūkstošiem), bet nepieciešamības gadījumā šie procenti varbūt tomēr būtu augstāki, jo ne jau valdošās "elites" aizsardzība šādos brīžos nodarbina cilvēkus.

Tie, kas aicina palīdzēt valsts aizsardzībai, nav uz karu orientēti cilvēki. Vienkārši viņi šādā rīcībā saskata pretējo - izvairīšanos no ļaunākā scenārija.