Statistika liecina, ka jau veseli 250 tūkstoši Ukrainas pilsoņu kļuvuši par kara veterāniem. Cilvēki, kas tikuši mobilizēti, bet daudzi no tiem pieteikušies dalībai karā brīvprātīgi. Ne visiem dienests bijis vienādi smags un bīstams, taču var droši pieņemt, ka apmēram 50 tūkstoši no viņiem izgājuši baisus pārbaudījumus.
Daudzi guvuši nopietnus un neizārstējamus ievainojumus, citus vairāk saudzējis liktenis, taču visi mājās pārnesuši smagu psiholoģisko nastu. Iespējams, tā atgādinās par sevi ne vien tuvākajos gados, bet vēl līdz pat sirmam vecumam. Savādāk jau nemaz nav varējis būt, ja zināms, ka šie cilvēki atradušies nāvējošās apšaudēs, redzējuši biedru bojāeju un vēlāk viņus pavadījuši beidzamajā gaitā.
Der ielāgot, ka lielāka daļa pirms kara jeb Krievijas agresijas nav plānojusi saistīt savu dzīvi ar karavīra arodu. Celtnieki, juristi, pavāri, skolotāji, žurnālisti, uzņēmēji un zemnieki veidojuši pamata kodolu savas valsts aizstāvībai. Šie cilvēki nešaubīgi sapratuši, ka pienācis īstais brīdis izpildīt pienākumu pret dzimteni, un devušies uz karu brīvprātīgi. Kā lai te nepiemin mūsu parlamenta deputātus, kas neuzskata par iespējamu iesaistīties valsts aizsardzībā.
Karā iegūta tāda pieredze, pie kādas citos apstākļos nav iespējams nonākt. Tā lielākajai Ukrainas sabiedrības daļai, ne tikai karavīriem vien, atvērusi acis un likusi saprast, cik "brālīgas" attiecības patiesībā pastāvējušas starp ukraiņiem un krieviem. Nonākts pie skaidras atziņas, ka Krievija ir spējīga uz militāru agresiju pret saviem kaimiņiem.
Nekā savādāk kā par karu ukraiņi to nesauc, vienīgi prezidenta administrācija to nesaprotamu iemeslu dēļ nevēlas tā nosaukt, stūrgalvīgi turoties pie sākumā pasludinātā apzīmējuma – antiteroristiskā operācija.
Šis karš licis daudz pamatīgāk paskatīties arī uz savas valsts un nācijas vēsturi, kurā beidzamajos gadsimtos milzu asins nospiedumus atstājusi cīņa ar Maskavu par tiesībām uz savu patstāvību un etnisku eksistenci. Daudz necilvēcīgu noziegumu pastrādāts beidzamajos gadsimtos, bet XX gadsimtā sevišķi izceļams Staļina īstenotais Golodomors, ko vairākas valstis atzinušas par genocīdu. Putina īstenotais uzbrukums daudziem licis pārvērtēt savus uzskatus un nonākt pie jaunām atziņām.
Kā tika stāstījusi kāda vēstures skolotāja no Donbasa, krievu veiktās artilērijas apšaudes un uzbrukumi palīdzējuši saprast to, kas iepriekš bijis neskaidrs. Kļuvis saprotams, ka 2008.gadā nav bijis Krievijas – Gruzijas konflikta, bet gan Krievijas iebrukums šajā valstī. Tāpat tapis skaidrs, ka 1940.gadā norisinājusies Baltijas okupācija, nevis brīvprātīga šo valstu statusa maiņa. Jau uzreiz pēc Krimas aneksijas daudziem Ukrainas iedzīvotājiem vairs nav bijis nepieciešamības pierādīt, ka bez krievu durkļiem 1940.gadā trīs Baltijas valstis būtu palikušas neatkarīgas. Turklāt arī prāvai daļai to ukraiņu, kas mājās vairāk runā krieviski.
Ukraiņu karavīri uzsver, ka noteicošā loma sekmīgai cīņai ar krievu iebrucējiem esot šo karavīru morālei, bet ne mazāka loma esot visas sabiedrības atbalstam. Ja fronte un aizmugure darbojas vienoti, agresoram neesot ko sapņot par uzvaru.
Te atkal nākas atgriezties pie mūsu Saeimas deputātiem, kas atbildēs uz žurnālistu jautājumiem par dalību zemessardzē nav spējuši izteikties par atbalstu dalībai mūsu valsts aizsardzības spēku vienībās un mudināt uz ciešas sadarbības izveidošanu starp NBS un pārējo sabiedrības daļu.
No parlamentā ievēlētām amatpersonām prasītos lielāka atbildība un izpratne par situāciju, taču realitāte ir tieši tāda, kāda tā ir. Skumji, jāatzīst, ka situācijā par mūsu deputātiem daudz labāk orientējas desmit ukraiņu karavīri, kas pagājušajā nedēļā apbraukāja prāvu daļu Latviju un satikās ar visu zemessardzes bataljonu karavīriem. Viņi novēlēja Latvijai izvairīties no Ukrainas scenārija, taču vienlaikus būt gataviem ļaunākajam. Ukraiņu karavīri labprāt stāstīja par to, kā karojuši ar krievu iebrucējiem – par viņu kara vešanas metodēm, apbruņojumu, stiprajām un vājajām pusēm.