Aptvert visu Krievijas izraisītā kara postu Ukrainai nav viegli, taču pavisam droši iespējams teikt, ka agresijas seku nolīdzināšana prasīs nevis vienu vai pāris gadus, bet gan pat vairākas desmitgades. Pie tam tūkstošiem cilvēku nekad līdz galam tā arī nesadzīs rētas, jo viņu bojāgājušos tuviniekus nevienai varai nav pa spēkam piecelt kājās.
Tiekoties ar šiem cilvēkiem, pārsvarā tās ir sievietes un bērni, kam Krievijas iebrukums atņēmis vīrus un tēvus, kara nodarījums sajūtams pavisam skaidri. To pašu var apgalvot arī pēc tikšanās ar ukraiņu karavīriem, kas, atnākuši no frontes, stāsta, ka nespējot sev atrast vietu. Liela daļa šo karavīru var nesajust nepiedzīvotu diskomfortu uzreiz, bet gan pēc trim, septiņiem gadiem.
Tas, protams, labi izglītotai dažādu valstu (runāsim par Eiropas Savienības (ES) kopienu) publikai, kas rūpējas par savu informētību, nav noslēpums. Tāpat arī šo valstu politiskajām elitēm, taču reakcijas nekādas. ES valstu (vairākas labāk nepieminēt) ārlietu ministrijām vienkārši nav ko teikt. Aizvadītajā nedēļā vismaz desmit kritušo, trīs desmiti ievainoto, bet reakcijas nekādas. Šķiet, pareizo izskaidrojumu atradis kāds ukraiņu politologs, norādot uz to, ka "vidējam vācietim nav komfortabli domāt par to, ka Ukrainā norisinās īsts konvencionālais karš, tik vien bez aviācijas izmantošanas." Bet vai ar vidējo latvieti ir labāk? Nav komfortabli domāt par šādām "nepatīkamām būšanām". Galu galā labāk padalīties sociālajos tīklos ar ēdienu receptēm un labu vīnu aprakstiem. Nepretnostatīsim labklājību spējai just līdzi citiem, taču padomāsim, vai spējam adekvāti un cilvēciski novērtēt nopietnas norises.
Domājot par karu Ukrainā, sameklēsim atbildi uz jautājumu, kādi tanki iebraukuši neatkarīgās Ukrainas teritorijā. Nonākot līdz atziņai, ka tie ir Krievijas armijas īpašums, varam tikt uz pareizā ceļa. Atšķirībā no kāda EDSO misijas pārstāvja, kam Ukrainas bruņoto spēku virsnieks teicis: "Tur atrodas tanki T-90, bet Ukrainas rīcībā tādu nav!" Uz to minētais starptautiskais novērotājs spējis vien pateikt, ka neesot redzējis, kā viņi braucot pāri robežai. Ukrainis neesot izturējis: "Vai tad viņi pa gaisu atlidoja!" Kā vēl tiešāk pateikt, ka EDSO misijas pastāvēšana ir pilnīgi bezjēdzīga līdzekļu tērēšana. Te gan vietā atminēties kādu Latvijas pārstāvi EDSO misijā, kas bija "sapratis", ka arī ukraiņu puse nemaz neesot balta un pūkaina. Diezin vai būtu iespējams pieņemt, ka britus un amerikāņus Otrā pasaules kara laikā kāds nopietni pielīdzinātu fašistiskās Vācijas spēkiem.
Tikuši skaidrībā par tanku piederību un postu, ko tie nodarījuši un turpina nodarīt, nenovēršami nonāksim pie atziņas, ka tas īsti nevienu neuztrauc. Protams, izņemot nelielu skaitu Eiropas Savienības valstīs dzīvojošo personu, tajā skaitā ukraiņus, kas regulāri iziet protestos pret Putina iebrukumu Ukrainā. Latvijā šīs akcijas nav daudzskaitlīgas un šķiet absurdi, ka pret dzīvnieku izmantošanu cirkā sapulcējas daudz vairāk cilvēku. Kādēļ akcija pie Krievijas vēstniecības ar aicinājumu Putinam izbeigt karu Ukrainā nespēj uzrunāt Rīgas publiku, ir noslēpums. Cerams, tas nenozīmē nespēju just līdzi, nevarēšanu atšķirt rupju un viltīgu agresoru no uzbrukuma upura. Ja tomēr tas ir tā, tad jāšaubās par latviešu pašaizsardzības instinktiem.
Derētu saprast, ka ukraiņu karavīru upuri līdz šim bijusi cena, kas tikusi maksāta arī par mūsu drošību. Laiks atskurbt, pamanīt situācijas draudīgumu, saskatīt vienkāršo patiesību, ka, līdzīgi kā pirms trim gadiem Ukrainā, arī pie mums miers var izrādīties visai trausls. Kāds ir karš Ukrainas austrumos? Lai runā viens no galvenajiem automaidana vadītājiem, ukraiņu armijas majors Jaroslavs Gončars: "Kad mans biedrs konflikta sākumā izkļuva no separātistu pagraba, viņam bija salauztas rokas, sašauti ceļi, viņš bija turēts pieķēdēts pie radiatoriem, tad sapratu, kas tas nozīmē karu." To nepieciešams zināt ikvienam Latvijā un saprast, ka nepieciešams palīdzēt cietušajiem Ukrainas iedzīvotājiem. Visdrīzāk, līdzās savas valsts aizsardzības spēju stiprināšanai, tas ir viens no cienījamākajiem veidiem, kā pretoties austrumu ordas nestajam ļaunumam.