Civilizētu valstu (kur spēkā ir likuma vara) valdības tāpat kā lielākā daļa šo valstu iedzīvotāju nespēj pieņemt domu, ka agresīvais likuma pārkāpējs Krievija jau pirms laba laika pelnījis citādu attieksmi. Politiķi un dažādi viedokļu līderi skaidro, ka ar šo valsti jāuztur dialogs, acīmredzamā cerībā noturēt visu vismaz esošajā stāvoklī.
Kā arguments tiek minēts viedoklis, ka oficiālo politiku jānodala no Krievijas tautas, paturot iespējas uzrunāt pēc savādākas dzīves tīkojošo autoritārās lielvalsts iedzīvotāju daļu. Grūti iebilst, humāna iecere, taču dzīvē tā nedarbojas. Lietas vienkārši iet savu gaitu un Krievija rīkojas aizvien agresīvāk, turklāt pazīmes norāda uz ambicioziem revanšistiskiem plāniem. Tiem, visdrīzāk, ir šovinistisks raksturs. To apstiprinājis arī tikko pieņemtais lēmums par Krimas tatāru pārstāvniecības orgāna Medžlisa likvidēšanu. "Amnesty International" secinājusi, ka "tas ir naidīgs soda mērs, kas Krimas tatāru kopienai atņem tiesības un asociāciju brīvību".
Tomēr tā ir tikai neliela daļa no brutālajām Krievijas izpausmēm, kas mudina uz secinājumu, ka īpašu reakciju no citām valstīm notikušais diez vai izraisīs. Kā redzams, "sevišķu norūpēšanos" nav izsaukusi pat 80 un 120 milimetru mīnmetēju, un 155 milimetru lielgabalu lietošana Ukrainas austrumos, arī kārtējā "humānā konvoja" pārsūtīšana pāri Ukrainas robežai, un pat krievu karavīru jaunu vienību iesaistīšana karadarbībā Donbasā. Uz to visu G-7 līderi atbildējuši ar runām, ka vajadzētu panākt Krievijas atgriešanos šajā klubā, atjaunojot G-8 formātu. Protams, piekabinot nosacījumu par Minskas vienošanās izpildīšanu no Maskavas puses.
Kremļa pielabināšanās virzienā iespējams aiziet ļoti tālu, piemēram, ASV administrācija nolēmusi mazāk intensīvi apmācīt ukraiņus karošanas prasmē.
Līdzīgi kā Ukrainā, kur it kā nenotiek kaut kas īpašs, vien pavisam "necilas" apšaudes (gandrīz katru dienu pieaug ievainoto ukraiņu karavīru skaits), arī Baltijā šķietami pierasts pie "parastajiem" spēka demonstrācijas vingrinājumiem. Tie vienīgi kļuvuši regulāri, tamdēļ pat lāgā nepamanām tos. Tomēr, kā noprotams no dažādu NATO vadītāju teiktā, austrumu flangā Krievija uzskatāma par potenciālu un nopietnu apdraudējumu.
Acīmredzot alianses ģenerāļi Kremļa militāro izrīkošanos, Krievijas bruņotajos spēkos veiktās izmaiņas, militāro mācību vērienu un uzdevumus, reālas karadarbības vešanu Ukrainā, novērtējuši atbilstoši. NATO ģenerālim neiestāstīt, ka Donbasā ar bruņojumu īsā laikā iemācījušies rīkoties bijušie ogļrači un traktoristi. Tāpat jāšaubās, vai NATO ģenerālim neko neizsaka krievu spēku palielināšana alianses robežu tuvumā pie Baltijas valstīm.
Uzmanību derīgi pievērst vēl kādam "notikumam" Krievijā – lēmumam par nacionālās gvardes izveidošanu. Uzreiz pēc šī paziņojuma kļuva zināms, ka attiecīgā struktūra 400 tūkstošu "durkļu" apjomā tikšot pakļauta tieši prezidentam un cīnīšoties ar dažāda veida ekstrēmistiem, teroristiem un citiem pastāvošās kārtības apdraudētājiem. Viss saprotams, taču jau pēc neilga laika sekoja papildinformācija par šīs gvardes pilnvarām un tā atklāja, ka šī bruņotā struktūra varēšot lietot spēku, tajā skaitā šaujamieročus pilnīgi brīvi, kā gvardiem šķitīs nepieciešams. Taču ar to vēstījums nebija galā, vēl pēc pāris dienām varēja uzzināt, ka nacionālā gvarde tiekot gatavota uzdevumu veikšanai ārpus Krievijas, ka tā varot apmācīt arī attiecīgos citu valstu kadrus.
Krievijas režīms sūta nopietnus signālus. Pie viena der atcerēties Putina runu Minhenē, lai saprastu, ka agresija Gruzijā, tagad Ukrainā nav spontāni notikumi, gluži tāpat kā lidojumi Baltijas tuvumā. Tas, cerams, lielā mērā ietekmēs lēmumu pieņemšanu NATO samitā Varšavā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
