Šķiet, tieši ar šādu mērķi – labākai Krievijas realitātes uztverei – beidzamajos gados Latvijā iznākušas vairākas grāmatas par kādreizējā čekas virsnieka Putina izveidoto noziedzīgo režīmu. Īsi raksturojot, tā ir smaga literatūra, kas var vienīgi nopietni sabojāt noskaņojumu – neiespējami sagaidīt kaut ko pretēju no atmaskojošiem stāstiem, piemēram, par to, kā valsts vara izrēķinās ar sev nelabvēlīgām personām, kā režīms dažādu mērķu vārdā aukstasinīgi soļo pāri līķiem.
Turklāt pilnīgi nevainīgiem – minēta dzīvojamo ēku spridzināšana Krievijā un ķīlnieku "atbrīvošana" muzikālajā teātrī "Nordost". Jau tolaik, kad tas norisinājās, tikai retajam varēja ienākt prātā tik mežonīga doma, ka Krievijas čekistu režīms Putina vadībā varētu mierīgi ziedot savas valsts iedzīvotāju dzīvības. Tagad šajās grāmatās par to raksta kā par neapstrīdamiem faktiem. Tomēr šīm lietām jau virsū bieza putekļu kārta, turklāt notikumi burtiski dzenas viens aiz otra, liekot atzīt, ka šos noziegumus atceras vairs tikai šaurs speciālistu loks un nogalināto personu tuvinieki.
Savukārt plašākai publikai pietiek ar šodienas problēmām, un jau drīzumā var zust pat spēja interesēties par krievu militāristu notriekto Malaizijas "Boeing". Iespējams, šo aizmiršanu stimulē noziegumu biezais slānis. Viss – karš Čečenijā, daudzās slepkavības, pāris no skaļākajām – izrēķināšanās ar pazīstamo žurnālisti Annu Poļitkovsku, opozīcijas politiķi Borisu Ņemcovu –, iebrukums Ukrainā, vairāk nekā desmit tūkstoši tur nogalinātu personu – ir Putina izveidotā režīma patiesā seja. Rodas iespaids, ka noziegumi ir kā lejup no kalna ripojoši akmeņi, kas sev līdzi rauj aizvien vairāk citu akmeņu.
Spriežot pēc paša ilggadējā Krievijas vadītāja teiktā par PSRS sabrukumu kā lielāko XX gadsimta katastrofu, viņam ir pieņemama kārtība, kāda pastāvējusi bijušajā kompartijas pārvaldītajā valstī. Tam ir daudz dažādu apstiprinājumu, viens no tādiem ir centieni reabilitēt asiņaino padomju diktatoru Staļinu, attaisnojot viņa īstenotās iekšējās represijas un ārējās agresijas, tostarp pret Baltijas valstīm.
Saprotams, izskanēs jautājums, kādēļ nepieciešams sevi apgrūtināt ar šādas smagas literatūras apgūšanu. Un patiesi, nav viegli atbildēt, kur meklējams labums no šādas lasāmvielas. Var pieņemt, ka izpratne par kaimiņvalsti nepieciešama, lai mēs labāk saprastu paši sevi. Novērtētu savu izvēli un turpinātu atšķirīgo ceļu no Krievijas. Iespējams, daudziem lasītais liks nopietnāk pievērsties mūsu laiku notikumiem, lai, vēsturē atskatoties, mainītu savu nereti vieglprātīgo attieksmi.
Kā pēdējais no šāda satura darbiem drīzumā iznāks divu autoru Jurija Feļštinska un Vladimira Pribilovska apjomīgais pētījums "Korporācija, Krievija un VDK gadsimtu mijā". Tas ļauj ieraudzīt, kādu "ēku" uzbūvējis Putins, pie tam autori arī piedāvā iespēju apskatīt drošības orgānu darbību (specializēšanos slepkavībās) jau gandrīz kopš paša padomju valsts pastāvēšanas sākuma.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā uzrakstītajā priekšvārdā norādīts uz Kremļa īpašo interesi par Baltiju – tam papildus vajadzētu pamudināt izlasīt šo grāmatu.