Vairāk nekā 30 dienas viena brauciena laikā Ukrainā ir pietiekami ilgs laiks, lai apjaustu garām palaistās iespējas, kādas nav izmantotas lielajā un bagātajā valstī. Pat Kijeva nepārsteidz ar spožumu, kā varbūt citkārt šķitis. Skumju un nopietnu pārdomu māktas izskatās daudzu kijeviešu sejas. Skaidrs, ka tam ir sakars gan ar ekonomiskajam grūtībām (pensijas šobrīd noslīdējušas pat zem 50 eiro), gan neziņu par to, cik ilgi lemts turpināties karam, gan tāpat ar kārtējo vilšanos pie varas esošajos politiķos, tajā skaitā ar prezidentu Petro Porošenko.
Par to, ka dažāda ranga ierēdņu "apetīte" atkal sasniegusi ievērojamus apjomus, liecina mazo un vidējo uzņēmēju žēlabas. Kā noprotams no daudzām sarunām ar karā pabijušajiem, korupcija sitot augstu vilni pat valsts programmā par kara veterānu atbalstu. Neliels piemērs, ne reti karavīriem pienākošies zemes gabali viņu rīcībā nenonāk, jo veicīgi darboņi no kara komisariātiem tos veiksmīgi pārdod augstceltņu būvniecībai.
Vārdos pašreizējā kara veterāni tiek celti saulītē, taču kopumā valsts attieksme pret saviem karavīriem nav atbilstošā līmenī. To noteikti pa savam izpratis neviens vien prokrieviski noskaņots pilsonis. Karavīri stāsta par gadījumiem, kad aizmugurē viens otrs esot karavīram norādījis, ka "viņš taču neesot šo personu nosūtījis karā". Līdz amerikāņu uzmanībai un vērībai pret saviem kara veterāniem ejams ārkārtīgi tāls ceļš.
Tomēr ar korupciju, par ko liela mērā jāpateicas oligarhu valdīšanai, sliktajiem ceļiem (izņemot dažus autobānim līdzīgos, piemēram, Ļviva-Kijeva), Krievijas iebrukumu valsts austrumos, nav izsakāma visa reālā Ukrainas dzīve.
Var paskatīties un izjust rimtu sajūsmu, kad ieraudzīta beidzamajos trīs gados (tātad kara laikā) uzbūvētā "Mirru nesēju sievu" baznīca Harkivā. Tās galvenais aprūpētājs Tēvs Vladimirs ir lepns par paveikto un savas valsts pilsoņiem.
"Man sevišķi prieks par Odesu, Harkivu un Dņepru (pamatā tagad tiek lietots šāds līdzšinējā Dņepropetrovskas nosaukuma vietā), jo pat šajās pilsētās cilvēki skaidri pateica, ka viņiem nav vajadzīga krievu pasaule. Kāds es krievs, kāda krievu pasaule!" Pēc Maskavas patriarhātam piederošās baznīcas vadītāja domām, Krievija esot izdarījusi milzīgu kļūdu. Tā vienkārši zāģējot zaru, uz kura pati sēžot. Ar to, protams, radot zaudējumus ne vien sev, bet arī ukraiņiem. Taču viņi atbild ar to, ka valdības nemudināti turpina atbalstīt savus karavīrus.
Viena no viņiem – Vitalīna, kas tikai dažus gadus dzīvo Karpatos. Tur šajā laikā kopā ar savu vīru, karā rokas ievainojumu guvušo jūras kājnieku praporščiku Valentīnu noorganizējusi rehabilitācijas kursu gandrīz 400 karavīriem. Nauda tam tiekot iegūta no privātiem ziedotājiem, arī pašvaldībām. Kur nonāk valsts programmas ietvaros piešķirtie līdzekļi karavīru rehabilitācijai? Valentīns paskaidro – piemēram, konkursā uzvarējušas divas sanatorijas, kas iegūtos līdzekļus vienkārši ieguldījušas savā infrastruktūrā, "piemirstot", ka naudu vispirms vajadzējis izlietot karavīru aprūpes dažādošanai.
Nekad iepriekš, braucot regulāri uz Ukrainu kopš 1997. gada, nav nācies sajust tādu patriotismu un pilsonisku atbildību par savu valsti, kā pēc Cieņas revolūcijas sākuma 2013. gada nogalē. Turklāt izpratne, ka valsts – tā vispirms ir katrs individuālais pilsonis – sastopama kā starp ļoti turīgiem, tā finansiāli visai pieticīgiem cilvēkiem. Ar raksta sākumā pieminētajām skumjām tomēr būs pateikta tikai daļa patiesības. Ja tam pieliekam klāt zināmu devu spīta un nacionāla lepnuma – arī krievu agresijas noturēšana austrumos ir reāls pamats šādām jūtām – iegūstam priekšstatu par visai atšķirīgu sabiedrību. Tā ir izaugusi, pat salīdzinājumā ar romantisko Oranžo revolūciju 2004.-2005. gadu mijā.
Miljonārs Aleksandrs, finanšu konsultāciju uzņēmuma vadītājs Kijevā ir viens no tiem, kas daudzveidīgi atbalstījis fronti. It sevišķi 2014. gadā, kad faktiski no nulles nācies apgādāt ukraiņu brīvprātīgo bataljonus. "Krievijas agresijai nav nekāda legāla pamata. Vai viņi būs tie, kam tiesības spriest un mūs kritizēt par neizdevušos Ukrainas valsti. Jā, mums ir labi zināmi trūkumi, bet tas nedod tiesības viņiem iebrukt Ukrainā!"
Nokļūstot pie Doņeckas ukraiņu karavīru pozīcijās, atbildība par savu valsti jūtama ik sarunā. Tur ierakumos un blindāžās, pār kurām regulāri nobirst krievu ieroču nāvējošā krava (uz viņiem nekādas vienošanās par uguns pārtraukšanu taču "neattiecas"), teiktajam ir pavisam cits svars. Kādēļ lauku mehanizators, Sergejs no Mikolajevas jau otro termiņu atrodas frontē? "Pavisam vienkārši, mums sava zeme jāaizstāv. Mēs labi zinām, ko var sagaidīt no "krievu pasaules", to labi var redzēt šeit – visapkārt visu nopostījuši viņu tanki, mīnmetēji un lielgabali. Tā ir vienīgā viņu valoda un tādēļ es savos četrdesmit septiņos gados esmu šeit, ierakumos pie Doņeckas."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
