Atis Klimovičs: Ukraiņi saprot, ka jācīnās bez nopietnas palīdzības  (155)

Divu beidzamo gadu laikā iegūtā pieredze viņos nostiprinājusi atziņu, ka cīņa ar militāri spēcīgo agresoru ukraiņiem pamatā būs jāizcīna vienatnē. Vērojot Eiropas Savienības un ASV izturēšanos beidzamo divu gadu laikā kopš Maskavas iebrukuma Donbasā, neko citu arī nav iespējams sagaidīt.

Var diskutēt par Rietumu noteikto sankciju iespaidu uz agresorvalsts finansiālo stāvokli, taču redzams, ka tās nav atturējušas krievus no militāras eskalācijas pie Ukrainas robežām un pašā Donbasā. Tur novērotais, iespējams, liecina par gatavošanos liela mēroga kaujas darbības atjaunošanai. Beidzamo nedēļu laikā Ukrainas drošības struktūras par to ziņojušas vairākkārt, taču ES un ASV uz to nav reaģējušas. Nav izteiktas pat bažas. Reakcijas trūkumu uz pārkāpumiem Kremlis var novērtēt tikai kā Rietumu vājuma pazīmi un signālu agresijas turpinājumam. Eiropa nav sapratusi, ka Krievija ir kļuvusi par bīstamu autoritāru valsti ar fašisma iezīmēm. Iespējams, tādēļ nav radusies ne vismazākā izpratne par to, kādi cēloņi un mērķi bijuši kara uzsākšanai Ukrainā.

Rietumu neizlēmība, īsteni iedarbīgu sankciju nepiemērošana agresoram, ļāvusi karadarbībai turpināties jau vairāk nekā divus gadus. Turklāt, beidzamajā laikā katru dienu bez izņēmuma tiek saņemtas ziņas par krievu spēku sarīkotajām apšaudēm un uzbrukumiem. Reta ir tā diena, kad nav bijis neviena ievainotā. Šķiet, tam vajadzētu kļūt par nopietnu iemeslu asai reakcijai. Tomēr nekā – ES diplomāti Kijevā klusē. Tāpat izturas arī EDSO misija, arī no tās nav nekādu vēstījumu. Iespējams, tas liecina par ietekmīgu spēku centieniem atpirkties no Krievijas, ļaujot tai paturēt kontroli pār Ukrainu.

Karš kopš 2014.gada maija atnesis daudz posta un ietekmējis vairāk cilvēku, nekā varētu šķist. Visticamāk, katrā Ukrainas rajonā ir armijas hospitālis, kurā tiek sniegta visdažādākā palīdzība no frontes pārnākušajiem karavīriem. Daļa no viņiem pat nav ievainoti, taču viņiem nepieciešama medicīniska palīdzība, lai pārvarētu pēckara stresu. Daudzi voluntieri tagad pievērsušies tieši karavīru rehabilitācijai. Nav precīzi zināms, cik daudziem cilvēkiem nepieciešama šāda palīdzība, taču šis skaitlis, visticamāk, mērāms vairākos desmitos tūkstošu. Daudzus skārušas "parastās" problēmas pēc atgriešanās no kara – viņi nespēj atrast sev vietu līdzšinējā dzīvē, viens nevar atrast darbu, otram izjūk laulības.

Tikai kritušo ukraiņu karavīru skaits vien pārsniedzis 3000. Droši vien savus tēvus zaudējušo bērnu skaits ir pat vēl lielāks.

Vistiešākajā veidā karš traģiski nodarījis pāri ārkārtīgi daudziem cilvēkiem. Par vairāk nekā miljons bēgļiem nemaz nerunājot, viņi, par laimi, ir dzīvi. Iespējams, ierindas pilsonis Rietumos to visu arī nezina, taču ES valstu valdības zina un izliekas neredzam. Spēle turpinās, lai gan Kremļa pastrādāto noziegumu ir tik daudz, ka vismaz no dalības olimpiskajās spēlēs Krieviju būtu jāizslēdz. Kā agresīvu un noziedzīgu valsti. Saprotams, naiva vēlme, pat tikai atceroties Latvijas sporta aprindu lietderīgo idiotu izteikumus par krievu sportistu pielaišanu dalībai sacensībās, atsakoties viņus sodīt par kaut ko tik "niecīgu" kā dopinga lietošanu.

Tikmēr Ukrainā turpinās ierastā dzīve. Viss kā līdz šim – kāzas, ražas novākšana, ceļu būvēšana vieniem, bet citiem atrašanās ierakumos un blindāžās, gatavībā atvairīt krievu uzbrukumu, vai paglābties no pēkšņi uzsāktas apšaudes. Dzīve ar ik dienā atkārtoti uzdotu jautājumu, vai karš nevar uzņemt vēl lielākus apgriezienus. Daudzi augsta ranga ukraiņu drošības speciālisti izteikušies, ka tas ir iespējams un par to liecina aizvien lielākā militāro spēku koncentrācija pie Ukrainas robežām un Donbasā. Sapratne par to, ka Krievijas tautas lielāko daļu pārņēmusi smaga slimība, kuru pavada patoloģisks naids pret ukraiņiem, ukraiņu valodu un kultūru, neatstāj citas izvēles iespējas kā vien militāri sevi aizstāvēt.