Pirms dažiem gadiem “Neatkarīgajā rīta avīzē” bija publicēts cits gadījums. Kādas sievietes bērns no tāla Latgales rajona bija ievietots vienā no Rīgas slimnīcām – onkoloģiskajā nodaļā. Ārsti pret šo bērnu izturējušies uzkrītoši nevērīgi. Uz mātes klusajām iebildēm skanējusi paskaidrojoša atbilde – iekārta izmeklēšanai ir dārga un uz to stāv gara rinda.
Pieredzējušākās citu bērnu mātes laucinieci pamācījušas, ka vajagot ārstam samaksāt. Sākotnējā takse esot 300 lati. Trūcīgajā Latgales miestā, kur visbagātākie ļaudis skaitījās pensionāri, jo vienīgie saņēma regulārus ienākumus, šādu summu savākt bija tikpat kā neiespējami. Taču slima bērna glābšanai var paveikt arī neiespējamo un sieviete šo naudu no radiem un draugiem lūgdamās un zemodamās sagrabināja.
Ārsts, ar necilvēcīgām pūlēm savākto naudu, nevērīgi ieslidinājis baltā ķiteļa kabatā un pavēstījis – tuvākajās dienās apskatīsim, un kad atnesīsiet pārējo naudu, tad operēsim. Stāsta noslēgums ir traģisks. Bērns nomira. Ne jau tāpēc, ka operāciju izdarīja par vēlu. Viņš bija neglābjams jau tad, kad Hipokrāta zvērestu nodevušie pieprasīja naudu no bēdu sagrauztās mātes.
Šajā stāstā atšķirībā no pirmā onkoloģiskā slimība bija īsta, nevis šķietama un naudas izspiedējs, nevis mazizglītota čigāniete, bet diplomēts ārsts. Tāpēc likumsakarīgi, ka atbilstoši mūsu tiesiskajiem standartiem čigāniete stājās tiesas priekšā, bet ārsti izspiedēji turpina nesodīti izspiest. Skaidrs, ka nupat kā atklātībā nākušais gadījums Stradiņa klīniskajā slimnīcā, kad slimniece nomirusi kamēr tuvinieki meklējuši ārsta pieprasīto honorāru beigsies bez jebkādām juridiskām konsekvencēm, kaut arī tiesiskais pārkāpums šķiet acīmredzams. Pierādīt, ka ārsts tiešām prasījis kukuli var tikai netieši, tāpēc lielākais kas šim dakterim draud ir – stingrais rājiens par nolaidību darbā.
Būsim objektīvi. Apstāklī, ka ārstiem jāmaksā papildus, viņu vaina ir vismazākā. Ārstiem algas bija neadekvāti mazas jau padomju laikos, un tad arī iedzīvinājās “pateicības” aplokšņu prakse. Jaunajos laikos politiķi dažādu valsts uzņēmumu pilnvarniekiem par tīri dekoratīvu funkciju veikšanu nekautrējās noteikt vairāk kā tūkstoti latu mēneša atalgojumu, bet ārstiem atstāja tos pašus nožēlojamos grašus. Nav brīnums, ka naudas pieprasīšana no slimniekiem, kura padomju laikos bija saistīta ar lielu risku un tāpēc notika visai piesardzīga, jaunajos laikos kļuva par vispārēju un faktiski neslēptu praksi.
Ja turpināsim spēlēt objektivitāti, tad jāsaka, ka aprakstītā prakse neskar vienādi visus ārstus. Visvairāk tā attiecas uz ķirurgiem. Un tas ir loģiski. Viņu rīcība visuzskatāmāk un radikālāk spēj ietekmēt pacienta veselību un bieži vien glābt dzīvību. Ja ķirurgs oficiāli mēnesī saņem mazāk nekā aploksnē par vienu operāciju, tad ir pašsaprotami, ka viņš no valsts saņemto atalgojumu uzskata kā maznozīmīgu kabatas naudu, kamēr pieprasīto honorāra aploksni par pamatalgu. Līdz ar šādu domāšanas pārbīdi, ārsts nesaņemot honorāru uzskata, ka par darbu nav saņēmis atlīdzību. Var protams apelēt pie humānisma, taču ikviens neatkarīgi no tā cik lielu darbu sabiedrības labā veic, vēlas par to saņemt naudā izmērojamu pateicību. Un tur nav nekā nosodāma.
Protams, situācijas no kurām ir atkarīga cilvēku dzīvība ir it kā ārpus kategorijām stāvoša. Esmu pārliecināts, ka arī ārsts, kurš bez priekšapmaksas pat neaplūko pacienta slimības vēsturi, saskāries ar situāciju, kura dzīvības glābšanai prasa neatliekamu rīcību, rīkosies, nedomājot par atlīdzību. Pavisam cita lieta rutinēta ikdiena. Ne katrs var kā Alberts Šveicers ārstēt slimniekus tikai altruistisku jūtu vadīts.
Tas, ka desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aktualizējas jautājums par ārstu algām un no pacientiem izspiestajām pateicības naudām, ir pilnā mērā politiķu vaina. Situācija, kurā pacienti aploksnēs samaksā to ko nav samaksājusi valsts, politiķus līdz šim pilnībā apmierināja. Taču katrai novirzei no normas pienāk brīdis, kad tā pārsniedz kritisko robežu un ir nepieciešama akūta iejaukšanās. Negadījums Stradiņa klīniskajā slimnīcā, kombinācijā ar medicīnas darbinieku streikiem var izrādīties tas asmens, kurš pārgriež gadiem ilgi pūžņojošo augoni un ļaus strutām izšļākties uz āru.