Bens Latkovskis: Ko Latvijas eiroskeptiķiem ieteiktu Turkmenbaši?

Politiķi, kuri iestāšanos ES uzskata par vienu no svarīgākajām sava mūža misijām, izdzirdējuši par atbalstītāju kritumu ber pelnus uz galvas un atzīst, ka par maz informējuši sabiedrību par iestāšanās priekšrocībām un elles dzīvi, ja paliksim ārpus ES. Viņiem var daļēji piekrist, jo ne visi iedziļinās iestāšanās procesa niansēs. Taču skeptiski noskaņoti pret ES ir arī daļa no tiem, kuri ir pietiekoši labi informēti par ES.

Atļaušos izteikt viedokli, ka lielai daļai eiroskeptiķu negatīvā nostāja pret ES izveidojusies iracionālu apsvērumu rezultātā. Lai gan eiropropagandisti iracionālo faktoru lielo ietekmi atzīst, tie tos atspēko viskūtrāk. Dažkārt pat ar savu racionālo pārliecināšanas stilu rada pretēju efektu. Piemēram, viens no pārliecināšanas paņēmieniem ir biedēt sabiedrību, attēlojot apokaliptisku ainu, ja Latvija paliks ārpus ES. Citiem vārdiem, draudēt – ja nestāsimies ES, tad nedabūsim dažādu atbalsta fondu naudu. Šāda pieeja gan daudz neatšķiras no 1940. gada modeļa. Tikai atbilstoši laikmetam, netiek viss draudēts ar tankiem, bet ar naudu. Cilvēkam, kura domāšanā prevalē iracionāla apkārtnes uztvere šādi draudi var izraisīt tieši pretējo efektu.

Var izdalīt trīs eiroskeptiķu arhetipus. Pirmais ir ekstrēms liberālis, kurš uzskata, ka ES, ar turienes vispārējo reglamentāciju un resursu pārdales mehānismu, kropļo brīvā tirgus principus. Viņa kredo – negribu ES, jo tur valda sociālisms. Otrais ir gados vairs ne jauns konservators, kurš ar neuzticību un bažām uztver visu jauno. Manuprāt, visbiežāk sastopamais ir trešais arhetips, kurš uzskata, ka, iestājoties jaunā savienībā Latvija zaudēs nepieļaujami lielu daļu suverenitātes. Viņaprāt, no vienas savienības ar mokām tikām ārā ne jau tāpēc, lai mestos iekšā citā. Vārdkopa, kurā fokusējas šī arhetipa bažas ir – nepieļaujami liela daļa, jo tas, ka zināma suverenitātes daļa būs jāzaudē ir skaidrs visiem. Jautājums ir vai šo zaudētās suverenitātes daļu atsver iestāšanās pozitīvie aspekti.

Bieži vien ES pretinieki uzskata, ka iestājoties ES Latvija zaudēs iespēju paust savu nostāju pret daudziem pasaulē notiekošajiem procesiem un kļūs par paklausīgu dziedātāju korī, kuru diriģē no Briseles atbilstoši Vašingtonā sarakstītajai nošu partitūrai.

Taču šeit vietā uzdot jautājumu, cik patstāvīga ir Latvijas politika patlaban, kad vēl neesam ES dalībvalsts. Cik bieži Latvijas amatpersonas atļāvušās izteikt kaut niecīgāko kritiku ASV un ES valstu piekoptajai politikai? Vai Latvija var atļauties izteikt kādu oficiālu viedokli par Izraēlas klajo ANO Drošības Padomes rezolūciju ignoranci? Vienīgā valsts, pret kuru Latvija atļaujas sīkas diplomātiskas vaļības ir Krievija.

Arī Strasbūras tiesas lēmums Podkozinas lietā lej ūdeni uz eiroskeptiķu dzirnavām, kaut patiesībā šim lēmumam ar iestāšanos ES nav ne mazākā sakara. Tas drīzāk ir jautājums par iespējamo nostāšanos blakus Baltkrievijai, kuras prezidents ar neslēptu baudu atļaujas uzspļaut Rietumu vērtībām. Mans subjektīvais novērojums ir, ka trešā arhetipa eiroskepse ir tieši proporcionāla Rietumu vērtību noliegumam. Šos cilvēkus par iestāšanās ES lietderību nepārliecinās nekādi skaitļi un nekādas finansu injekcijas no Briseles.

Var rasties pamatots jautājums – kāds sakars ES ar virsrakstā pieminēto Turkmenbaši, kā vietējie iztapoņas dēvē Turkmenistānas prezidentu Sapurmuratu Nijazovu?

Izšķiršanās kādu attīstības ceļu izvēlēties būs tuvākajos gados svarīgākais un atbildīgākais Latvijas tautas lēmums, kura sekas noteiks latviešu tautas likteni trešajā gadu tūkstotī. Šajā aspektā Latvijas situācijā var saskatīt zināmas līdzības ar situāciju pēcrevolūcijas Turkestānā.

Pagājušā gadsimta divdesmito gadu sākumā tagadējā Turkmenistānas galvaspilsēta Ašhabada bija neliels miests ar pārdesmit kleķa būdām un pāris ielām. Tajā pašā laikā blakus esošā Afganistānas galvaspilsēta Kabula jau bija liels reģionāls centrs. 1919. gadā Sarkanā armija ieņēma Ašhabadu un nodibināja Padomju varu. Tajā pašā laikā nodibinājās neatkarīga Afganistānas valsts.

Nav šaubu, ka padomju vara Turkmēnijā tika varmācīgi uzspiesta no ārpuses – komunistiskās Krievijas. Taču tagad, salīdzinot dzīves kvalitāti Turmenistānā un blakus esošajā Afganistānā, redzam, ka atrašanās PSRS sastāvā turkmēņus pacēlusi krietni augstākā līmenī nekā tos tautas brāļus, kuriem izdevās izglābties no krieviskā dzīves stila uzspiešanas un saglabāt pirmatnējo dzīvesveidu. Apzinos cik ķecerīga daudziem šķiet latviešu salīdzināšana ar turkmēņiem. Kaut abu tautu pārstāvji cilvēki vien ir. Taču arī Rietumeiropā turienes nacionālisti austrumeiropiešus uztver tāpat kā padomju laikā latvieši redzam turkmēni slājam pa Doma laukumu garā, biezā halātā ar tibiteiku galvā.

Atliek atbildēt uz raksta virsrakstā izvirzīto jautājumu – ko Latvijai ES iestāšanās sakarā ieteiktu Turkmenbaši? Domāju, ka atbilde būtu nepārprotama, jo šodien Ašhabada, salīdzinot ar līdzīga apmēra Centrālāzijas pilsētām, kuras attīstījās bez svešas ietekmes, izskatās nesalīdzināmi civilizētāka.

Vājš mierinājums tiem, kuri nespēj samierināties ar gaidāmo Latvijas iestāšanos ES ir nenoliedzamais fakts, ka latvieši lielā mērā zaudēs daudzas īpašības, kuras šie cilvēki uzskata par nacionāli vērtīgām, neatkarīgi vai Latvija būs ES dalībvalsts vai nē. Kārļa Skalbes pasakas diemžēl nekad vairs nespēs konkurēt ar bruņurupučiem nindzjām un pokemoniem. Arī tad, ja skaļi pateiksim – Nē Eiropas Savienībai. Toties iestājoties ES latvieši iegūs sakārtotāku vidi, attiecības un augstāku dzīves līmeni. Protams, tas, tāpat kā turkmēņiem PSRS laikos, būs zemāks nekā ES vidējais, taču augstāks nekā kaimiņos esošajā Krievijā vai Baltkrievijā.

Tiem, kuri vēl atceras PSRS laikus ir grūti pieņemt atziņu – bijām tauta, kuru kā vienu no civilizētākajām un kulturālākajām apskauda no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam, kļuvām par tautu, kuru, kā mazu bērnu, eiropieši māca dzīvot.