Turklāt daudzi latviešu sarunu biedri priecājas, ka viņi var man uzdot jautājumus par daudzām lietām saistībā ar Vāciju un vāciešiem, kuras viņi jau sen gribējuši noskaidrot. Tomēr ir arī pāris vārīgu tēmu, kas dažkārt izraisa kutelīgas situācijas. Pirmkārt, pēc pirmajām uzslavām vienmēr seko norāde, ka Latvijā ir daudz krievu, kuri visu mūžu šajā zemē pavadījuši un nerunā latviski tik labi, kā es. Es to gan varētu uztvert kā komplimentu, tomēr man vienmēr šai brīdī rodas sajūta, ka esam nonākuši mīnu laukā, tāpēc es diplomātiski paklusēju vai arī mainu sarunas tēmu.

Otrkārt, manis teiktajā, protams, aizvien gadās gramatiskas kļūdas, un pēc mana akcenta katrs latvietis var noteikt, ka es esmu ārzemnieks. Tādos gadījumos man joprojām saka: "Latviski tu runā labi," bet es šajā uzslavā dažkārt saklausu arī zemtekstu: "Nu jā, bet latviešu valoda jau arī ir ļoti sarežģīta."

Jā, cik tad sarežģīta īsti ir latviešu valoda? Vai tā tiešām ir grūtāka nekā citas valodas? Un vai ārzemnieki tādēļ nespēj apgūt šo valodu, jo tā taču ir tik sarežģīta? Galu galā Latvijā ik pa laikam var dzirdēt apgalvojumus, ka "latviešu valoda ir Eiropas otra vecākā valoda" vai "sestā grūtākā valoda" Eiropā!

Šādi izteikumi ir ārkārtīgi problemātiski no zinātniskā viedokļa, lai neteiktu - aplami. Kas attiecas uz vecumu, vecākie vēsturiskie teksti latviešu valodā tomēr ir samērā jauni. Patiesībā ar šiem izteikumiem tiek domāta "otra senatnīgākā valoda Eiropā" aiz lietuviešu valodas. Patiesi, baltu valodas ir saglabājušas daudz konservatīvu iezīmju, un tāpēc ir ļoti interesantas vēsturiski salīdzināmās valodniecības skatījumā. Taču tas attiecas arī uz daudzām citām dzīvajām valodām un nav īsti izmērāms kritērijs, turklāt, salīdzinājumā ar protoindoeiropiešu valodu, baltu valodu darbības vārdi nav sevišķi konservatīvi.

Arī valodas grūtības pakāpe nav objektīvi izmērāma. Viens faktors ir, piemēram, valodas radniecības pakāpe. Vācieši var samērā ātri iemācīties lasīt zviedriski, jo tā ir ģermāņu valoda un, līdz ar to, tuvi radniecīga valoda, bet izruna tik un tā ir neierasta. Vai tas nozīmē, ka zviedru valoda vāciešiem ir vienkārša vai sarežģīta? Izšķiroša nozīme var būt arī citām īpatnībām - ķīniešu valoda ar mainīgajiem skaņas augstumiem šķiet vieglāk apgūstama cilvēkiem ar muzikālo dzirdi, nekā nemuzikāliem cilvēkiem.

Patiesībā ir tā: latviešu valoda ir fleksīva valoda (t.i., tajā ir daudz lokāmo galotņu - tulk. piez.), un bieži vien fleksīvās valodas vismaz iesākumā šķiet grūtākas nekā, piemēram, angļu valoda, kurā ir ļoti maz lokāmo galotņu. Vairums vāciešu skolā papildus angļu valodai parasti apgūst vēl vismaz franču valodu vai varbūt spāņu, bet tikai retos gadījumos - kādu fleksīvo valodu, piemēram, latīņu vai krievu. Turklāt dažas latviešu valodā esošas konstrukcijas vāciešiem šķiet neierastas. Mums ir grūti veidot tādas valodnieciskas konstrukcijas ar ģenitīvu, kā "man nav grāmatas", jo mēs tādu savā valodā nepazīstam. Debitīvu (vajadzības izteiksmi - tulk. piez.) "man jāpērk maize" mēs labāk gribētu aizstāt ar akuzatīvu "maizi", jo tā mēs sakām savā dzimtajā valodā, bet "jautāt" latviešu valodā ir saistīts ar datīvu, savukārt vācu valodā "fragen" - ar akuzatīvu.

Tomēr visu šo fenomenu pamatā ir likumi, kurus var iemācīties, ja patiešām grib, lai arī tas prasa zināmu laiku. Kad šie likumi apgūti, lokāmās galotnes bieži vien palīdz labāk orientēties, lasot vai tulkojot. Apzinoties šīs grūtības, mācību stundās var mērķtiecīgi piestrādāt pie tā, lai skolēni un studenti jau no paša sākuma gūtu labas sekmes.

Kur slēpjas patiesais problēmas cēlonis? Galvenokārt jau apstāklī, ka ir tik maz mācību materiāla, it īpaši vāciešiem paredzētā. Ja es, piemēram, gribēšu apgūt franču valodu, tad, ieejot kādā lielākā Berlīnes grāmatveikalā, es ieraudzīšu pilnus plauktus ar grāmatām, leksikoniem, vārdu krājuma apguves materiāliem un kompaktdiskiem. Bet, kā ir ar latviešu valodu? Kad un kur Vācijā tiek piedāvāti latviešu valodas kursi? Un ja arī šādi kursi ir, jautājums - cik stundas nedēļā nodarbības notiek?

Ir arī daudzi tādi valodas fenomeni, kuru likumi līdz pat šai dienai nav izpētīti vai kuri nav aprakstīti pat tajās nedaudzajās grāmatās, kas mums pieejamas Vācijā. Savukārt vairums latviešu, nezinot paši savas valodas likumus, runā intuitīvi, un, kad viņiem pajautā, bieži vien paši, pat zinātnieku aprindās, nav īsti vienisprātis par to, kā būtu pareizi jāsaka. Tādēļ mācīties gribētāji izjūt pastāvīgu nedrošību runājot latviski: vai es tagad izsakos pareizi vai nepareizi? Un, ja nepareizi, tad kādēļ?

Novērojumi liecina, ka latviešiem ir maza saskarsme ar svešzemju akcentiem, ja neskaita Latvijā dzīvojošos krievus. Vācijā cilvēki ar svešādu izrunu ir ikdienišķa parādība, tāpēc esam pieraduši attīstīt fantāziju un apdomāt, ko šie cilvēki grib mums pateikt. Turpretī, ja Latvijā pateiksi kaut ko, kas neskan simtprocentīgi latviski, kā tas sarunu biedram ierasts, viņš bieži vien kļūs tik izbrīnīts, ka pat aizmirsīs runāt lēni un, galvenais, skaidri.

Šādas problēmas var mācīties gribētājam laupīt motivāciju apgūt šo valodu. Vai tas ir prātīgi un produktīvi - uzskatīt savu dzimto valodu par tik ļoti sarežģītu? Savas valodas mīlēšana un lepnums par to ir pasargājis latviešu valodu no izmiršanas un izveidojis Latviju kā neatkarīgu valsti, un tas ir brīnišķīgi. Tomēr pārāk liela mistificēšana padara valodu par kaut ko tālu un nesasniedzamu, tāpēc daudziem zūd prieks to mācīties.

Es neticu, ka ir "vienkāršas" un "sarežģītas" valodas. Svešvalodu iemācīties gandrīz vienmēr ir grūti, un šeit noteicošā galvenokārt ir katra paša motivācija. Bez tam ir svarīgi izstrādāt savas individuālās metodes un mērķtiecīgi pievērsties katras valodas specifiskajām problēmām. Kad es sāku apgūt latviešu valodu, man, piemēram, traucēja tas, ka vairumā latviešu vārdnīcu nebija norādītas darbības vārdu formas, līdz ar to es nezināju, kā veidot tagadni un pagātni vārdam "pirkt". Taču, kad man tagad jautā, vai latviešu valoda tiešām ir tik grūta, es vienkārši atbildu: "Nē, visu izšķir apstākļi, kuros mums tā jāmācās."