Parasti seko reakcija: „Ko tad tu tur taisies darīt? Un tu tiešām māki runāt latviski? Tā taču ir tik dīvaina valoda!" Un, ja es Igaunijā kādam pajautāju, piemēram, par aktuālo politisko vai ekonomisko situāciju Latvijā, tad kā atbildi saņemu klusēšanu vai: „Man šķiet, ka tur pašlaik ir atkal kārtējā valdības krīze... kā īsti sauc viņu premjerministru?" Visbiežāk es no viņu puses manu arī zināmu devu ziņkārības, un tad jau drīz vien seko sparīga diskusija, lai gan es vienmēr tad jūtos mazliet savādi, jo tieši es saņemu tik daudz jautājumu par Latviju, lai gan esmu nācis no tālienes, savukārt Latvija viņiem ir pavisam blakus. Un kad es beigās vēl pajautāju, ko igauņi prot pateikt latviski, tad visbiežāk tas ir tikai „saldējums" un varbūt arī „veikals".

Veicot praktiskos sagatavošanās darbus ceļojumam, es vienmēr, būdams vācietis, brīnos par to, ka nav ātras vilcienu satiksmes [no Igaunijas uz Latviju], jo man tā liktos visloģiskākā izvēle. Kad es dodos, piemēram, no Berlīnes uz Hamburgu, man šī ceļa veikšanai ir nepieciešamas nepilnas divas stundas. Savukārt, no Rīgas līdz Tallinai jāpavada ceļā piecas stundas ar autobusu. Līdz ar to, protams, nav iespējams veikt īsu, spontānu ekskursiju, un rodas situācija, ka būtībā mazs izbraukums pārvēršas par īstu ceļojumu, kas vēl vairāk palielina esošo distanci.

Kad esmu nokļuvis robežas otrā pusē, tieku sagaidīts ar tikpat lielu izbrīnu. „Ko, un tu saproti igauņu valodu? Tā taču ir tik dīvaina valoda! Saki, vai igauņi runājas ar tevi? Viņi taču ir tik augstprātīgi un vēsi, turklāt ar mums, latviešiem, viņi nevēlas ielaisties," - tādi ir visbiežāk paustie stereotipi. Tomēr, iztaujājot sīkāk, man vienmēr nākas pārliecināties, ka pamatā priekšstats par Igauniju vairumam latviešu ir visai pozitīvs: „Viņi ir daudz veiksmīgāki nekā mēs," tiek minēts visbiežāk, ar lielāku vai mazāku skaudības pieskaņu. Vai arī: „Igauņi ir čakla tauta, kuri mazāk runā, bet vairāk dara - tieši pretēji latviešiem. Viņi tiešām runā maz - un vismazāk jau nu ar mums," tāds apmēram ir kopējais spriedums.

No tā varētu arī secināt, ka latviešu priekšstats par Igauniju ir kopumā pozitīvāks nekā pretējā gadījumā un ka latvieši parasti arī zina vairāk par Igauniju nekā igauņi par Latviju, kuriem viņu dienvidu kaimiņš ir visīstākā „Terra incognita". Es par to ieminējos kādam savam latviešu draugam, uz ko viņam bija gatava atbilde: „Igauņi vienmēr ir pievērsušies tikai Somijai, mēs viņiem neinteresējam. Taču mūsu zeme ir Baltijas „sendviča" viducī, un tāpēc mēs mēdzam skatīties gan uz Igauniju, gan arī uz Lietuvu."

Tik tiešām, Igaunijā es bieži izjūtu tur pastāvošo vēlmi piederēt Ziemeļvalstīm un tikt pieminētiem līdz ar Somiju un Zviedriju. Tāpēc arī Latvijā bija tik liels sašutums par prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa izteikumu, ka Igaunija ir „Ziemeļvalsts" un nevis „Baltijas valsts". Taču, vai šeit neizpaužas zināma traģika? Vācijā ir populārs dzejolis, ko sacerējis rakstnieks Džeimss Kriss, par mazu dārziņu, kurā ikviens mīl kādu citu, lai gan viņa mīla paliek neatbildēta, un tāpēc visi klusībā cieš. Latvija cer sagaidīt vairāk uzmanības no Igaunijas, igauņi grib, lai somi viņus beidzot respektē, bet somi savukārt cieš no mazvērtības kompleksiem attiecībā pret seno koloniālvaru - Zviedriju. Vai šo nelaimīgo ķēdīti nav iespējams pārraut vai pat pavērst pretējā virzienā?

Kā vērotājs no malas, kam pazīstama gan Latvija, gan Igaunija un zināmas šo valstu valodas, es pamanu atšķirības uzvedībā un komunikācijā, tomēr saskatu arī daudz kā kopīga un līdzīga abās šajās zemēs. Un Igaunijā, sēžot ar draugiem pie virtuves galda, mani bieži vien pārņem sajūta, ka mēs runājam par tām pašām tēmām, kuras tiek apspriestas arī Latvijā, un otrādi. Protams, ir muļķīgi, ka daudzi vācieši vienmēr stūrgalvīgi runā par „Baltiju" un „Baltijas valstīm", jo viņi nemaz nepūlas un nespēj saskatīt atšķirības starp dažādām kultūrām, valodām un mentalitātēm. Tomēr paliek fakts, ka Latvijai un Igaunijai ir kopīga gandrīz 700 gadu vēsture, un vēsturiskajā provincē Livonijā bija liela daļa mūsdienu Latvijas un mūsdienu Igaunijas teritorijas. Abām valodām, protams, nav kopīgas izcelsmes, tomēr, mācoties vienlaikus gan latviešu, gan igauņu valodu, iespējams tajās saskatīt daudzas strukturālas paralēles, kas liecina, ka te ilgāku laiku ir bijusi plaši izplatīta divvalodība, turklāt latviešu valodu stipri iespaidojusi lībiešu valoda, kurai ir cieši radniecīgas saites ar igauņu valodu.

Visas šīs kultūras saiknes nav iespējams nepamanīt - tikai kāpēc gan abām šīm tautām tās paliek neredzamas un, galvenais, neizmantotas? Galu galā, arī pašreizējā situācija abās valstīs ir daudzējādā ziņā līdzīga. Gan Igaunijai, gan arī Latvijai ir liela galvaspilsēta, uz kuru tās virza savu kapitālu un kurā koncentrē ekonomisko varu, abās valstīs ir liela krievu minoritāte un austrumu daļā ir pilsēta - Daugavpils, respektīvi, Narva - kurā dzīvo galvenokārt krievu izcelsmes iedzīvotāji. Abām valstīm lielākais kaimiņš ir Krievija, no kuras tās vēlas distancēties, tomēr vienlaikus ir arī atkarīgas, enerģijas piegādes un tranzītbiznesa dēļ. Abas valstis ir guvušas ievērojamus ekonomiskos panākumus, tomēr tām vēl ir tāls ceļš ejams, lai sasniegtu „veco" ES valstu labklājības līmeni.

No visām šīm kopīgajām īpašībām izriet arī bieži tik līdzīgās ikdienas sarunas. Vai nebūtu aizraujoši biežāk uzdot jautājumu, kā attiecīgo problēmu risina tik līdzīgā kaimiņvalsts? Ja jau Latvijā krievu minoritātes integrācija kopumā norit diezgan gludi, tad Igaunijā taču kāds varētu reiz painteresēties, kas ir tas, ko latvieši šai ziņā dara labāk. Un, ja jau Igaunijai ekonomikā ir labāki sasniegumi nekā Latvijai, tad kādēļ latvieši un viņu politiķi biežāk neinteresējas par to, kā varētu sekot Igaunijas piemēram?

Viens no šīs distancēšanās iemesliem varētu būt intensīvā koncentrēšanās abās valstīs uz savām galvaspilsētām. Cilvēki Igaunijas Valgā un Latvijas Valkā ir, dabiski, daudz tuvāki viens otram nekā Rīgas un Tallinas iedzīvotāji, kuri nevar tik ātri ierasties viens pie otra ciemos. Un, protams, ir arī savas reģionālās sīkmanīgās greizsirdības izpausmes un tādas būs vienmēr. Tomēr, kāds labums no tā, ka latvieši „tos igauņus" saukā par vīzdegunīgiem un vēsiem, bet igauņi pret „tiem latviešiem" izturas kā pret primitīvu, pusslāvu tautiņu, kā pret nabaga radiniekiem, no kuriem gribas ātrāk tikt vaļā, vai kā tādu kukurzni, kas jānotrauš no kājas, lai ātrāk iesoļotu bagātajā Rietumeiropā? Var jau būt itin dabiski, ka igauņiem un latviešiem ir problēmas ar tuvināšanos, tomēr nez, vai šādu nostāju varēs ilgi atļauties. Daudzas ārzemju institūcijas un uzņēmumi uztver „Baltijas valstis" kā vienotu reģionu un vienotu tirgu, un viņiem turklāt nav arī skaidrs, kāpēc, piemēram, Igaunijā kādam iesniegumam seko tūlītēja atbilde, turpretī Latvijā - tikai pēc vairākām nedēļām, un arī tad ne vienmēr. Un, ja lielajā, daudzšķautņainajā Eiropā tik reti izdodas rast kopsaucēju „Baltijas" vienotībai, vai tiešām tur vienmēr vainojami igauņi, kā Latvijā tas bieži tiek apgalvots?

Ik reizi, kad atgriežos Igaunijā no ceļojuma pa Latviju, es vienmēr tieku ne tikai draudzīgi sagaidīts, bet arī izprašņāts: „Nu, kā tad tur bija, Latvijā?" un „Kā tad latviešiem tagad klājas?" 

Tad nu es pastāstu par Latviju, un visbiežāk man atbild: „Nu jā, nemaz jau tik citādi un svešādi viņi nemaz arī nav." Es to varu tikai apstiprināt.

No vācu valodas tulkojusi Vita Holma.