Ja Vācijā esi ielūgts uz viesībām, kur nepazīsti nevienu, izņemot namatēvu, vislabāk nostāties virtuvē pie aukstā galda. Tur, starp salātu bļodām un smalkmaizītēm, visbiežāk ātri sāk raisīties sarunas. Pie klasiskajām pieklājības frāzēm sarunas uzsākšanai pieder jautājums: "Un ar ko tu vispār nodarbojies?" Konkrēti tas nozīmē: "Kāda ir tava profesionālā darbība?"
Pēc manas atbildes, ka esmu tulkotājs un žurnālists, runāju igauņu, latviešu un lietuviešu valodās, un mana darbības sfēra ir galvenokārt "Baltijas valstu" jautājumi, parasti iestājas neveikls klusums. Tad seko vai nu: "Ā, tas gan ir interesanti!" vai arī: "Cik eksotiski! Un kāpēc tu ar to nodarbojies?" Tas, kurš patiešām izrāda interesi un ir pieklājīgs, aši pārdomā, kas viņam īsti zināms par šo reģionu. Daudzi tad arī aptver, ka šādu zināšanu patiesībā ir visai maz. Tā nu dažs labs atkal sper laukā: "Kāpēc vispār jāmācās tādas mazas un "nenozīmīgas" valodas? Mēs taču dzīvojam globalizētā pasaulē, turklāt mūsdienās visi taču šā vai tā saprot angļu valodu." Vai arī: "Latvija? Pag, kura no tām trim valstiņām tā īsti ir? Viņiem vispār tur ir pašiem sava valoda? Kā – vai tad viņi visi nerunā krieviski?" Un vēl: "Latviešu valoda – tā ir slāvu valoda, ja?"


Gluži nemanot jau esam aizrāvušies interesantā diskusijā. Un tā šo spēli var atkārtot pēc patikas visās viesībās pēc kārtas.


Visbiežāk man ir jāskaidro, ka tieši vācu mediji ir tie, kas neapdomības vai nezināšanas dēļ tik ilgi vēstīja par "bijušajām Padomju Savienības valstīm" un "Baltijas valstīm", ka radies priekšstats par tām kā vienotu veselumu. Man jāskaidro, ka Latvijā, Igaunijā un Lietuvā ir ne tikai dažādas valodas, bet arī savstarpēji atšķirīgas kultūras, un ka šīs īpatnības var izprast tikai, lasot šo zemju laikrakstus un, galvenais, ieklausoties cilvēku sarunās.


Kā radusies šī nezināšana? Tam ir vairāki iemesli. Vācu tautā bija iegājies paradums visu Padomju Savienību saukt vienkārši un īsi par "Krieviju", līdz ar to bieži netika ņemts vērā, ka tur dzīvo daudz tautu. Arī katrs Padomju Savienības iedzīvotājs tika dēvēts vienkārši par "krievu", jo bija pārāk sarežģīti tikt skaidrībā par visu šo daudzveidību.


Diemžēl pastāv arī dabas likums, ka lielās zemes parasti ir vairāk aizņemtas ar sevi pašu, nekā ar saviem kaimiņiem. Sākot ar 1990. gadu Vāciju nodarbināja dažādi savi iekšzemes un atkalapvienošanās jautājumi. Šis process prasīja ne mazums enerģijas gan intelektuālā, gan ekonomiskā ziņā.


Un piedevām, Padomju Savienības sabrukums sakrita ar laiku, kad Rietumeiropas valstis beidzot apvienojās. Mazās valstis, kuras vēlējās neatkarību, drīz vien šajā situācijā tika uzskatītas par ietiepīgiem nacionālistiem, kas nevēlas iekļauties vienotās Eiropas tēlā.


Pie tam vēstures būtība daudzkārt tika un joprojām tiek pietiekami bieži ignorēta. Līdz pat šai dienai cilvēkiem Vācijā nereti ir cits skatījums uz vēsturi nekā latviešiem. Vāciešu lielākā trauma ir viņu nacistiskā pagātne, vainas izjūta par izraisīto Pasaules karu un miljoniem cilvēku nāvi. Nacionālsociālisma attaisnošana jebkurā formā ir pilnīgs tabu. Komunisms turpretī tiek drīzāk attaisnots, jo aiz tā taču stāv ideja par cilvēku vienlīdzību un ticība labajam! Ļaunākie staļinisma noziegumi Vācijai gāja secen, VDR laiks tika pārdzīvots kā sasmakusi diktatūra, nevis kā asiņains šausmu režīms. Reiz, sarunājoties ar kādu latviešu draugu par šo tematu, viņš izteicās: "Katrai tautai vislielākais naids ir tieši pret tādu diktatūru, kādu tā piedzīvojusi vissliktākajā formā."


Vācijas atkalapvienošanās un ES paplašināšanās uz austrumiem izraisīja daudz baiļu. Ja Rietumvācija pirms "lielā pavērsiena" bija viena no pasaules bagātākajām valstīm, tad apvienotā Vācija ir kritusi par dažām vietām zemāk. Pāri visam virmo bailes, ka nāksies zaudēt savu darbavietu, vairāk strādāt un mazāk pelnīt, jo industrija nodarbinās lēto darbaspēku austrumos. Un tikai retos gadījumos šo attīstību uztver kā izdevību. Tad man nākas skaidrot, cik Latvijā ir dinamiska un aizraujoša sabiedrība un cik daudz mēs varētu mācīties no mūsu drosmīgajiem draugiem un kaimiņiem.


Šeit slēpjas, iespējams, viens no lielākajiem izaicinājumiem abām pusēm. Gan vāciešiem, gan latviešiem ir jāiepazīst pretējās puses vēsturiskā situācija un jāaptver, kā gūt labumu vienam no otra.


Tas ir grūts uzdevums, taču Vācija noteikti nav bezcerīgs gadījums. Tieši tāpēc, ka esam pieredzējuši komunistisko režīmu paši savā zemē, mēs pēdējo gadu attīstības vēsturisko nozīmi bieži vien varam labāk izprast nekā mūsu pašu rietumu vai dienvidu kaimiņi. Arī mūsu galvaspilsētā ir jūtams šis austrumu un rietumu kontrasts, un vācieši, piemēram, ceļojumos Francijā vai Spānijā ir ļoti izbrīnījušies par to, cik turienes iedzīvotāji ļoti maz zina par 1989.-1991. gadu apvērsumiem.


Arī pateicoties Latvijas un citu valstu centieniem, Vācijai tostarp izveidojusies kritiskāka nostāja pret Krieviju. Ziņas šodien arvien biežāk pienāk tieši no Latvijas, nevis no korespondentiem Maskavā, kuri lasījuši tikai Krievijas laikrakstus. Ziņas no Latvijas sniedz pozitīvāku skatu uz notiekošo. Latvija aizvien vairāk tiek uztverta kā moderna Eiropas zeme, kā pievilcīgs ceļojumu galamērķis ar neskartu dabu un interesantām ekskursiju vietām. Šis process vēl nav noslēdzies, un tas nav arī tiktāl attīstījies, kā latvieši to itin taisnīgi vēlētos, taču tas noteikti virzās uz priekšu, nevis atpakaļ. Tāpēc es varu Latvijas iedzīvotājus tikai uzmundrināt: nezaudējiet pacietību! Lai arī vācieši pārāk bieži par Latviju zina pārāk maz, tomēr principā viņi ir labvēlīgi noskaņoti. It īpaši, ja viņiem reiz ir bijis tas gods iepazīt latviešus un baudīt viņu viesmīlību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit