– Kāpēc uzskatāt, ka būt par uzņēmēju Latvijā šobrīd ir netīra lieta?
– Cilvēki jauc un domā, ka visnetīrākā joma ir politika. Nē, tas ir bizness. Latvija ir ļoti maza valsts, un konkurence ir nesamērīgi liela. Latvijā jo īpaši netīri tas ir tāpēc, ka bizness un politika ir kā divas māsas, saaugušas kopā. Siāmas dvīņi! Ja kādam cilvēkam izdosies biznesu atdalīt no politikas, tad visa tauta viņu pielūgs. Kārlis Ulmanis bija labs saimnieks, bet šobrīd ir jābūt ļoti spēcīgam un gudram līderim, lai biznesu atdalītu no politikas. Tā jau Latvijā ir tradīcija – cilvēks iet biznesā, lai stutētu savas politiskās ambīcijas, vai iet politikā, lai glābtu biznesu. Sanāk apburtais loks, ko es gribu šeit pārraut. Ar sava holdinga piemēru es pierādīšu – mēs nodarbosimies tikai ar biznesu, par spīti visām negācijām, ko lej uz manas un manu kolēģu galvām.
– Vai noslēgtais loks ir tikai Latvijas problēma?
– Tā ir visu mazu valstu problēma. Bet Latvija jau sāk līdzināties tipiskai aziātiskai vai arābu valstiņai, kur amatos tiek sēdināti tikai radinieki. Kā kāds tur Abū Dabī šeihs ar savām 20 sievām, kurām vārdus pat nespēj iegaumēt... Lai viņas šeihu nemocītu ar savām kaprīzēm par dārgām somiņām, viņam vieglāk ir iedot kārtējo amatu viņas kārtējam radiniekam... Latvijā tas nenotiek tik atklāti un nekaunīgi, ir maskēšanās, piesegšanās ar kaut kādiem demokrātijas likumiem, bet princips ir tas pats. Pie siles tiek savējie, varas politikai vai biznesam pietuvinātie. Sanāk tā pati aziātiskā korupcijas sistēma. Tikai vēl sliktāk – ar radinieku kaut asinis vieno, tas varbūt nenodos... Latvijā nodevību nekas nebremzē, 90% var atļauties viens otru uzmest.
– Jūs salīdzināt situāciju Latvijas politikā un sabiedrībā kopumā ar vēža slimību un tās izraisītām metastāzēm. Kāpēc?
– Pirmkārt, Latvijā pietrūkst saules, tā ir pelēka zeme, un vēzis kā slimība diemžēl ir ļoti izplatīts – tā ir medicīnas statistika. Taču cēlonis, manuprāt, ir daudz dziļāks. Latvijas cilvēkiem hroniski pietrūkst harmonijas starp iekšējo pasauli un ārējo. Simboliski šo salīdzinājumu ar slimību un ļaundabīgu audzēju var pārnest arī uz politiku. Amatos esošie tik izmisīgi, tik drudžaini turas pie saviem krēsliem, it kā tas būtu pēdējais maizes kumoss. Tas rada nepārliecinātību par sevi. Tā savukārt – šaubas. Tālāk ir bailes, bet tās noved pie intrigām. Tās visas ir metastāzes, slimīgas un netīras.
– Kad jūs pirmoreiz nonācāt Latvijā, jums bija interesanta tikšanās ar varas pārstāvi...
– Tas bija 1992. gada beigās. Manai mašīnai bija Krievijas numuri, bet Latvijā mani apturēja ceļu policists. Teica, ka man neesot kaut kādas atļaujas... Savienība tikko sabrukusi, likumos haoss, nebija grūti atrast, kur piesieties. Viņš teica – varot izrakstīt soda kvīti uz vietas, arī samaksa skaidrā naudā. Es tieši noprasīju – jūs man piedāvājat samaksāt kukuli? Viņš atbildēja – ja skaidrā samaksāsiet, nebūsiet Latvijas likumu pārkāpis. Es speciāli liku viņam šo frāzi pateikt, lai vēlāk nav pārpratumu. Es, protams, sapratu, ka tas ir kukulis vistiešākajā veidā, bet gribēju, lai viņš atbildību uzņemas uz sevi. Viņš to naudu mierīgi paņēma un sāka mani audzināt. Es esot tādu likumu pārkāpis un tādu... Sāka man morāli lasīt, kā man būtu jāuzvedas ne tikai uz ceļa, bet arī dzīvē. Es teicu, paklau, tu suns, tu tikko paņēmi no vadītāja kukuli, rupji pārkāpi kriminālkodeksu, bet atļaujies mani mācīt? Protams, es paaugstināju balsi, jo manās acīs tas vairs nebija milicis, bet gan kukuļņēmējs. Viņš uzreiz sāka draudīgi kādam zvanīt un stāstīt par notverto čečenu, sūdzējās. Prasu – kam tu zvani? Kā kam? Tādai un tādai kriminālajai autoritātei! Mēs taču katru dienu ievākto naudu viņam atdodam. Viņš ir mans jumts! Un šis milicis, kas vāc naudu kriminālajām aprindām, vēl pilnā balsī bija gatavs man mācīt Dieva likumus... Draudēja, ka tūlīt bandīti būs klāt. Es arī pagaidīju kādu laiciņu, bet neviens tā arī neieradās. Laikam čečenu "brends" bija nostrādājis.
– Kā jums liekas – šī senā sistēma, kad visi ir saistīti un viens otru piesedz, – tā vēl darbojas?
– Arī tā jau ir metastāze, vesela korupcijas sistēma. Deviņdesmito gadu sākumā to iesāka "Latvijas ceļš" – es nebīstos par saviem vārdiem. Tad galvenais onkologs, kuram šo slimību vajadzēja izārstēt, bet kurš to neizdarīja, bija Ventspils grupējums. Notika mežonīgā privatizācija, un visām partijām vajadzēja pateikt paldies. Un šīs pateicības ir palikušas un strādā joprojām, tiešā un netiešā veidā. Visi ir smalkiem diedziņiem sasaistīti. Vēlāk varbūt šie cilvēki cenšas distancēties no pagātnes vai viens no otra, bet zemapziņā viņi ir un paliek nedroši. Bet, ja pat valsts pirmās amatpersonas nav pārliecinātas par savu patiesību, ja viņos nav spēka un pārliecības, tad viņi šaubās. Bet vīrietim tas ir pazemojoši! Vīrietim pat spontāni lēmumi ir jāpieņem ar pārliecību, ar savu stingru vārdu, no kura nav atkāpšanās.
– Čečeniem kā nācijai ir ļoti saasināta taisnīguma izjūta. Kas, jūsuprāt, šobrīd ir lielākā netaisnība Latvijā?
– Ļoti interesants jautājums. Problēma, kas rada visvairāk netaisnību, manuprāt, ir neuzticēšanās. Latvieši ir pazaudējuši uzticēšanos cits citam, pleca sajūtu. Kas var būt vēl sliktāk, vēl sāpīgāk, ja viens otram neuzticas vistuvākie cilvēki – ģimene, draugi, kolēģi, tauta? Par kādu taisnīgumu var būt runa? Ja nav uzticēšanās, paliek apmāns un intrigas.
– Un kas, jūsuprāt, šobrīd ir lielākā netaisnība jūsu dzimtenē?
– Par šo tēmu es nerunāšu.
– Labi, tad turpinām par Latviju. Kā jūs te nokļuvāt, kā atradāt sev jaunas mājas?
– Es ierados kā Čečenijas prezidenta Dudajeva padomnieks ekonomikas jautājumos. Biju pavisam jauns. Es vienmēr ātrāk gribēju būt pieaudzis, tāpēc jau bērnībā meklēju vecāku un gudrāku cilvēku sabiedrību, strauji sākās arī karjera. Atzīšos, ka pēc dabas esmu slinks – neesmu beidzis trīs augstskolas kā citi mani tautieši, tikai vienu. Bet es vienmēr esmu meklējis un izbaudījis gudru cilvēku sabiedrību, tiecies pēc augstākiem prātiem un kultūras. Tāpēc 25 gadu vecumā pārstāvēju Čečenijas valdību, kas mani atsūtīja komandējumā uz Latviju. Dzimtenē sākās karš, bet te bija klusi un mierīgi – tāda postpadomju valsts ar prorietumniecisku orientāciju. Iepatikās, un paliku.
– Tik vienkārši?
– Nē, tradīcijas, protams, te ir citas un dzīves uztvere, reliģija. Bet man iepatikās un patīk cilvēki. Lūdzu, nejauciet tautu un politiķus. Es mīlu Latvijas tautu, esmu šīs valsts pilsonis un prom bēgt netaisos. Ja es bēgtu katru reizi, kad apvainotos uz latviešiem, tad jau atrastos Papua-Jaungvinejā... (smejas)... Es mīlu Latviju un latviešu tautu, taču man nepatīk daudzi politiķi. Tomēr tas nav iemesls bēgt no valsts, kuru cienu un saucu par savām mājām.
– Pēc maniem novērojumiem, čečeni ir organizēta un disciplinēta tauta ar stingru hierarhiju. Vai latviešiem būtu ko mācīties no jums?
– Vārds "organizēts" nav īstais. Tuviem cilvēkiem nav jābūt organizētiem, viņiem vienkārši ir jāmīl citam citu. Arī hierarhija nav pareizais vārds, tā der tikai politikā. Pilnvērtīgai, pareizi veidotai ģimenei nekāda organizācija un hierarhija nav vajadzīga...
– Bet disciplīna?
– Tā gan ir obligāta un ļoti svarīga. Audzināšana vispār ir svarīgākais elements, kā veidojas personība, pamatu pamats. Laba audzināšana ģimenē, manuprāt, ir būtiskāka par izglītību. Ja nav pareizās audzināšanas, izglītība var pat traucēt...
Ģimenē nevajag hierarhiju, bet gan cieņu un subordināciju. Tās ir ģimenes tradīcijas, kas jāievēro. Kā jaunākie ciena un respektē vecākos ģimenes locekļus, kā jaunākais brālis klausa vecāko. Šīm tradīcijām ir jābūt stingrām un respektētām, tās veido stipras ģimenes un tautu. Protams, ja tu ar savu ģimeni un tradīcijām nonāc svešā valstī, tad tev ir jāpakļaujas vietējiem likumiem. Stipras ģimenes tradīcijas būs harmonijā ar jebkuras Eiropas valsts likumdošanu, un ieguvējas būs abas puses. Eiropas tradīcijas arī ciena individualitāti, ciena personību. Ar visu čečeniem raksturīgo subordināciju mēs ļoti cienām ikvienu personību, neapspiežam individualitāti. Puišeli, kam ir pieci gadi, mēs saucam par vīrieti. Ne ar ko nedrīkst apspiest viņa vīrieša pašlepnumu, kas izpaužas jau no mazotnes! Nedrīkst aizskart patmīlību, pat mazu bērnu rājot, ir jāievēro cieņa pret personību. Varbūt to jums vajag mācīties? Vai pateikt, ko uzskatu par jūsu tautas lielāko nelaimi? Tie ir vīrieši ar zemu pašnovērtējumu. Viņi nevar nedz strādāt, nedz mīlēt pilnvērtīgi, jo visu laiku domā – kā es izskatos no malas? Ko par mani padomās? Tāda neveselīga, nepārliecināta attieksme pret dzīvi. Tāpēc es arī gribu ap sevi pulcēt nevis politiķus, bet veselīgi domājošus cilvēkus ar adekvātu pašnovērtējumu – ne pārspīlēti augstu, ne zemu. Lai cilvēki nav apbižoti ar saviem kompleksiem, bet lai ir brīvi uzskatos, lai ir personības. Un tad jau nacionalitātei nav nozīmes – tā ir jauna kultūra, jauna tauta.
Vēl sensenos laikos, kad čečeni bija pagāni, piecpadsmit gadu vecumā tēvs dēlam dāvināja kinžalu ar uzrakstu "Dvēseli Dievam, mīlestību sievai, bet godu – sev!". Morāle tāda, ka bez goda tu arī Dievam neesi vajadzīgs.
Gods ir visa pamats. Mūsdienās nez kāpēc visi grib būt tuvāk Dievam, bet par godu aizmirst. Bet bez goda mūs debesīs negaida!
– Ko no jums šobrīd grib Drošības policija?
– Ar Drošības policiju man ir bijušas attiecības no 1997. gada, kad palīdzēju atbrīvot trīs Latvijas pilsoņus – celtniekus, kas bija saņemti gūstā Ziemeļkaukāzā. 1998. gadā palīdzēju no gūsta atbrīvot arī franču žurnālistu Brisu Fletjū. Šobrīd Drošības policija izrāda interesi, vai esmu finansējis kādu no politiskajām partijām, uz ko atbildēju – nē, neesmu.
– Tātad nevienu partiju neesat finansējis nedz šajās, nedz citās vēlēšanās?
– Nē, neesmu finansējis nedz šajās, nedz citās vēlēšanās! Esmu pārliecināts, ka šajos apstākļos jaukt politiku ar uzņēmējdarbību būtu nepareizi. Taču vēlos savā un citu čečenu vārdā pateikt paldies tiem latviešiem, kas mums tic un mūs atbalsta.
– Kādas ir jūsu attiecības ar Gunti Indriksonu?
– Mūs vieno partneru attiecības un sports, esmu futbola komandas "Skonto" īpašnieks.
– Kāpēc nopirkāt futbola komandu?
– Es pats esmu sporta meistars džudo, un man ir svarīga sporta nozares attīstība Latvijā! Gribējās izdarīt ko taustāmu sporta labā. Uzskatu, ka Latvijā jo īpaši jārūpējas par bērnu un jauniešu sportu, lai mazinātu nepilngadīgo tieksmi uz noziedzību ielās un pievērstu uzmanību veselīgam dzīvesveidam.
– Vai čečenu mafija Latvijā ir realitāte?
– Murgi! Čečenu tautības cilvēki Krievijas Federācijā un daudzviet Eiropā cieš no aizspriedumu nastas, ko radījusi valsts mēroga propaganda Krievijā un plašsaziņas līdzekļos. Un tagad šādus stereotipus veicina arī Latvijas mediji! Pats bīstamākais – viena no baumu izplatītājām ir augsta Latvijas amatpersona... Ja tāda līmeņa persona var publiskā telpā paust baumas, nevis pierādītus faktus, ka čečenu kopiena ir saistīta ar noziedzību, tad man kā Latvijas pilsonim ir jautājums latviešu tautai, vai tādas personas ir tiesīgas atrasties savos amatos? Varbūt beidzot ir laiks vērsties tiesā par nacionālā naida kurināšanu? Atgriežoties pie jautājuma – varu apgalvot, ka čečenu mafija Latvijā neeksistē, bet ir Bislans ar sievu Rozu, pieciem bērniem, čečenu, latviešu, lietuviešu, krievu un citu nāciju draugiem, kas ir lojāli Latvijai!!!
– Vai mācāties arī no latviešiem?
– Protams! Cilvēks, kas atbrauc ar savu kultūru, nedrīkst to pazaudēt arī svešā valstī. Identitātei ir jāpaliek, tāpēc es esmu dzimis čečens, savas saknes nenodošu un nepazaudēšu. Bet Latvijā es tiešām mācos vēl labo arī no latviešiem! Aukstasinību, spēju regulēt savas emocijas, pacietību – tās ir labas lietas, ja vien nepāraug pārliekās bailēs un neuzticībā cilvēkiem, aizdomās. Jo aizdomīgais visos redz tikai pats savus kompleksus, un tas jau ir slikti. To visu vērojot un analizējot, es sapratu savu misiju šeit. Tas sakrita arī ar krīzi, kas liek mobilizēties... Es gribu apvienot pozitīvos spēkus! Gribu diktēt jaunu modi un mest izaicinājumu – to var darīt tikai cilvēks ar degsmi, bet tās man pietiek. Un nejauciet – es negribu izaicināt sabiedrību, es gribu cīnīties ar šo laiku, vēlos padarīt to labāku.
Jā, es esmu Latvijas patriots! Esmu tā sauktais krievvalodīgais, un man nepatīk šis vārds. Saucu sevi par "latvijec". Man nepatīk dalījums krieviski runājošos, latviski runājošos, latgaliešos, kurzemniekos... Man nepatīk viss, kas sašķeļ. Es gribu apvienot un negrasos cīnīties ne pret ko. Kā teica Māte Terēze – nekad nevar būt svētīta cīņa PRET slikto. Uz Dieva atbalstu var cerēt, tikai cīnoties PAR labo. Mana misija ir Latvijā ap sevi pulcēt stiprus, pozitīvus cilvēkus, dažādu nāciju un profesiju ļaudis, un ar savu personīgo piemēru pierādīt – ir tāda nācija "latvietis = latvijec". Tas ir cilvēks, kas ir ne tikai Latvijas pilsonis, bet arī patriots darbos – neatkarīgi no dzimtās tautības.
Debesīs mums pasi neprasīs, darbus gan.
Pilnu intervijas tekstu var lasīt mājas lapā www.15madsheep.com(sadaļā – ''Arhīvs'').
***
Persona
Bislans Abdulmuslimovs
Dzimis 1967. gadā Čečenijas-Ingušijas autonomajā republikā. Beidzis Naftas institūtu Groznijā. Latvijā dzīvo kopš deviņdesmito gadu vidus. No 1994. līdz 1995. gadam īslaicīgu laulību rezultātā bija pārgājis sievas uzvārdā – Krūmiņš.
Latvijas pilsonis kopš 2005. gada. Sieva Roza Džamaldajeva, ārste, psihoterapijas doktore, pieci bērni – visi Latvijas pilsoņi kopš 1999. gada.
Uzņēmējdarbība:
No 1993. gada – naftas produktu tirdzniecība.
No 2000. gada – celtniecības bizness.
No 2007. gada – darbojas piena un gaļas produktu ražošanā.
No 2010. gada – investīciju baņķieris.
Īpaši nopelni:
1997. gadā palīdzējis atbrīvot trīs Latvijas pilsoņus, celtniekus, no gūsta Ziemeļkaukāzā.
1998. gadā palīdzējis atbrīvot ķīlnieku no Francijas, par ko Francijas valdība piedāvājusi savas valsts pilsonību viņam un 10 ģimenes locekļiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
