Latviski atturīgs
Kopš aiziešanas no aktīvas politikas 1991. gadā Jānis Vagris joprojām atsakās no intervijām. Ārkārtīgi rets gadījums bija viņa saruna ar žurnālisti Ievu Lešinsku žurnālā ''Rīgas Laiks'' 2003. gada septembrī. Tajā savu noraidošo attieksmi pret medijiem viņš skaidro tā: ''Vienkārši manā uztverē es neesmu tā persona, kas šodien būtu interesanta. Nu, tāpēc, tikai tāpēc, ne jau tāpēc, ka man būtu ko slēpt.'' Jāņa Vagra latvisko atturību, nevēlēšanos izcelt savus nopelnus kā zīmīgu rakstura īpašību min visi, kam ar viņu bijusi saskarsme. ''Viņš visiem ir mīkla. Starp bijušajiem un esošajiem Latvijas politiķiem mēs neatradīsim nevienu, kas viņu personīgi labi pazītu,'' bilst Edvīns Inkēns, Vagra kolēģis no PSRS Tautas deputātu kongresa laikiem Maskavā.
Neviens neapstrīd, ka LKP CK 1. sekretāram 1988./1990. gadā piekrita liela loma relatīvi stabilās situācijas saglabāšanā Latvijā, tajā, ka Latvijas Tautas fronte (LTF) netika vardarbīgi sagrauta. Bet tādi draudi pastāvēja ilgstoši. ''Uzskatu, ka ar savu personību, savu rīcību viņš paveica vairāk nekā daudzi bļauri, kas tagad sit sev pie krūtīm un sauc sevi par ''dziesmotās revolūcijas varoņiem'','' neslēpj LTF muzeja direktore Meldra Usenko. Tikmēr vairākumam atmodu piedzīvojušo Jānis Vagris atmiņā palicis tikai vienā epizodē - 1988. gada 7. oktobra tautas manifestācijā Mežaparka estrādē, dienu pirms LTF dibināšanas kongresa. Par LKP CK 1. sekretāru Vagris bija kļuvis trīs dienas iepriekš - 4. oktobrī. Viņa uzstāšanās un pat klātbūtne nebija iepriekš iecerēta. Noskatoties tā laika videomateriālus, redzams, kā pūlis gavilē pēc Augstākās padomes (AP) priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova uzrunas. Pēkšņi atskan saucieni ''Vagrim vārdu! Vagrim vārdu!''. Drīz to skandē visa ļaužu masa. 1. sekretārs, līdz tam atradies skatītāju vidū, iznāk priekšā nopietns, nedaudz saspringts. Bet tad pārliecinātā balsī saka: ''Godājamie klātesošie. Es neceru uz jūsu aplausiem. Es tikai gribu pateikt vienu. Esmu dzimis, audzis un visu mūžu strādājis Latvijā, un latviešu tautas likteņi man nav mazāk svarīgi, man nav mazāk sāpīgi. Es uzskatu, ka ar tīru sirdsapziņu varu skatīties jums visiem acīs, jo savā darbībā latviešu tautai neko ļaunu neesmu nodarījis un arī turpmāk savā darbā centīšos nedarīt. Paldies!'' No pūļa runas laikā izskan svilpieni, izsaucieni. Vairākums uzmanīgi klausās, pēc tam atturīgi aplaudē. Uzrunas beigās Vagris nedaudz pārsakās, netīši atklājot mirkļa sasprindzinājumu. Nav pamata apšaubīt, ka šī mazā uzstāšanās prasīja lielu vīrišķību. Tāpat nav šaubu, ka tik emocionālā brīdī viņš tiešām runāja to, ko domāja, par ko bija pārliecināts. Grūti būtu apstrīdēt, ka Vagris toreiz solīto vēlāk patiešām ievēroja.
Šampanieša pudele Latvija
Vēsturniece Daina Bleiere pieļauj, ka tautas attieksmi ietekmējuši Vagra ievēlēšanas apstākļi. ''Sabiedrības vairākums taču gribēja Gorbunovu - vāca parakstus, stāvēja ar plakātiem pie Centrālkomitejas. Bet Maskavā bija nolēmuši, ka Gorbunovs ir pārāk jauns, populārs, enerģisks. Tur visi piekrita Vagra kandidatūrai. Domāju, viņš nekad nebūtu kļuvis par 1. sekretāru, ja ne atmodas laiks un situācija - vietējais komunists, neideoloģizēts, pragmatisks, bez politiskām ambīcijām. Tādus parasti neizvirzīja, bet 1988. gadā tieši tas padarīja Vagri par pieņemamāko kandidātu. Taču Maskava pārrēķinājās,'' saka vēstures doktore. Jāņa Vagra palīgs Jānis Vasermanis atceras, ka vēlāk priekšnieks atzinis - piedāvāto amatu piekritis ieņemt ''ar grūtu sirdi'', labi saprotot, ka vieglas dienas un slava Latvijā viņu negaida. ''Mierīgs, nosvērts, godīgs, pacietīgs, bet vienmēr skaidri zināja, ko grib, iekšēji stingrs, apzinājās savas stiprās un vājās puses. Vagrim, protams, trūka harismas. Viņš nekad nejutās labs orators. Publiskas uzstāšanās viņam nepatīk, taču viņš māk runāt ar cilvēkiem,'' stāsta Vasermanis, kura galvenais uzdevums bijis rakstīt 1. sekretāram runas, paziņojumus presei. Tas bijis 1988. gada beigās vai 1989. gada sākumā, kad Vagris teicis apmēram tā: ''Saproti, Latvija ir tā kā šampanieša pudele. LTF un sabiedrība, no vienas, un tādi kā Soboļevs ar Klaucēnu, no otras puses, šo pudeli visu laika krata. Mēs tajā pudelē esam korķis. Korķi var izšaut, bet tad viss izlīs un nebūs nekādas jēgas, taču korķi var izņemt arī lēnām, izlaižot tvaiku.'' Līdzība par korķa izņemšanu, saglabājot saturu, bija Vagra kredo.
Daina Bleiere atzīst, ka izvērtēt Vagra lomu, balstoties dokumentos, nav iespējams. LKP vadības sēžu protokoli ir skopi, nav stenogrammu, tikai gatavās runas un lēmumi. Jānis Vasermanis apliecina, ka jautājumi it kā tikuši lemti LKP CK birojā, taču patiesībā viss sarunāts jau pirms biroja sēdēm, CK ēkas augšējā stāvā, biroja zāles priekštelpā, kur pusstundu pirms sēdes biroja locekļi sanāca pie kafijas tases. ''Sēdēju klāt un klausījos, kā viņi izskata sēdes darbakārtības jautājumus. Faktiski par visu vienojās tur. Pašā biroja sēdē jau vairs nekas nemainījās. Man bija liels brīnums, ka tā notiek,'' atceras Vasermanis. Pat Vagra vieta pie pusapaļā biroja sēžu galda bijusi simboliska. Pa kreisi no viņa sēdēja Baltijas kara apgabala priekšnieks Fjodors Kuzmins, LKP CK 2. sekretārs Vitālijs Soboļevs, LKP CK partijas organizatoriskā darba daļas vadītājs Genadijs Loskutovs, Rīgas pilsētas 1. sekretārs Arnolds Klaucēns. Labajā flangā bija AP priekšsēdētājs Gorbunovs, komjaunatnes 1. sekretārs Ivars Priedītis, Ministru padomes priekšsēdētājs Vilnis Edvīns Bresis un vēl VDK priekšsēdētājs Staņislavs Zukulis. Vagris vidū līdzsvaroja abas puses. Bijis uzkrītoši, ka kreisais, promaskaviskais gals bieži agresīvā formā uzstājies, pieprasot ''darīt galu nekārtībām'', bet labais flangs, kas lielākoties simpatizēja atmodas procesiem, uzvedies ļoti neaktīvi, pat bailīgi. Gorbunovs bieži izvairījies no biroja sēdēm, uz tām nenācis.
Palika savā vietā
Profesors Ojārs Skudra, kuram Vagris Centrālkomitejā reiz bija augstākā priekšniecība, atgādina, ka 1. sekretārs apmeklējis interfrontes mītiņus, uzturējis kontaktus ar Baltijas kara apgabala pavēlniecību un mierinājis viņus sakarā ar LTF aktivitātēm. ''Tādi kā 2. sekretārs, asinssuns Soboļevs Vagrim visu laiku bija jāmierina: nu nav jau tik traki, nu tie latvieši jau tikai drusciņ paņemsies... Varbūt tieši tādēļ Latvijā nekas briesmīgs nenotika,'' piekrīt Edvīns Inkēns. To pašu misiju Vagris veica Maskavā. Viņš pazina savu priekšgājēju LKP CK 1. sekretāra amatā, PSRS iekšlietu ministru Borisu Pugo un citus ietekmīgus partijas funkcionārus. Vagra rīcībā bija vairāk informācijas nekā jebkurai ar LTF saistītai amatpersonai Rīgā. ''Maskavā viņš daudzas lietas kārtoja Godmaņa valdības labā, bet tagad jau tas nevienam vairs neinteresē,'' konstatē Vasermanis. Jānis Peters, kurš 1990. gada vasarā tika iecelts par oficiālo Latvijas pārstāvi Maskavā, patiesībā vēstnieku, raksta: ''Tieši viņš tajās dramatiskajās [1991. gada augusta puča] dienās man regulāri zvanīja no telefona automāta Kremļa koridoros un brīdināja par Lukjanova viltīgajiem manevriem. Es savukārt par to informēju Rīgu. Jānis Vagris nekad par savu rīcību nav lielījies.'' Šogad pasniegtais Triju Zvaigžņu ordenis faktiski ir atzinība par Vagra pozitīvo darbu Maskavā, PSRS Tautas deputātu kongresa delegāta statusā.
Daudz ko izsaka Jāņa Vasermaņa stāstījums par LKP sašķelšanos 1990. gada 6. - 7. aprīlī, kad varu partijā gatavojās pārņemt Alfrēda Rubika piekritēji. Toreiz par nacionāli noskaņoto komunistu gatavošanos pamest zāli bijis zināms jau pirms sēdes sākuma. Vasermanis brīdinājis Vagri, ka arī grasās iziet. Vagris atbildējis: ''Es saprotu. Tev jau labi, bet man jāpaliek sēdēt.'' - ''Vagra misija bija ļoti nepateicīga. Viņam vajadzēja saglabāt kompartijas vienotību, kad to vairs nevarēja saglabāt,'' apliecina Daina Bleiere. 1991. gadā rubikieši jau atklāti pauda naidu pret Vagri un aicināja saukt pie atbildības par Latvijas kompartijas ''sagraušanu''. Interfrontisti bija pārliecināti, ka Vagris ir LTF pusē. Tā bija taisnība. Var pārdomāt Edvīna Inkena pieņēmumu: ja Vagris atmodas laikos būtu uzstājies par labu frontei asāk un atklātāk, viņa tēls sabiedrības acīs šobrīd būtu konkrētāks un pozitīvāks. Diemžēl pagaidām daudziem šķiet, ka viņam atvēlētā loma Latvijas vēsturē atrodas kaut kur starp abām nometnēm.