Šī plāna sekmīgas izpildes gadījumā Ukrainai nāktos piekrist Krievijas prasībām. Kijevā, pateicoties prokrievisko apgabalu prasībām, kas būtu "sacēlušies pret Kijevas huntu", Kremlis cerēja iesēdināt savai gribai visai paklausīgu prezidentu, kurš ne tikai piekristu Krievijas īstenotai Krimas aneksijai, bet arī atmestu domas par eirointegrāciju un paklausīgi iestātos Muitas savienībā.

Taču šādu scenāriju, pašu labvēlīgāko Putinam, realizēt neizdevās. Separātiskie noskaņojumi vairumā apgabalu, izņemot Doņeckas un Luhanskas apgabalus, izrādījās ne tik spēcīgi, kā uzskatīja Maskavas eksperti un viņu līdzgaitnieki no Ukrainas Reģionu Partijas. Ukrainas armija un citas spēka struktūras negaidīti ātri atjaunoja kaut relatīvas kaujasspējas pēc Krimas fiasko, ko Kremlī īsti negaidīja, un drīz sāka atspiest kaujiniekus, draudot ar Doņeckas un Luhanskas aplenkšanu. Krievijas brīvprātīgo, no kuriem apmēram 20 tūkstoši gāja bojā visa konflikta laikā, un Krievijas speciālo uzdevumu vienību izrādījās par maz, lai glābtu pašpasludinātās Doņeckas un Luhanskas tautas republikas no pilnīga kraha.

Putinam nācās iesaistīt skaitliski ievērojamas Krievijas regulārās armijas vienības, neveikli nomaskētas kā "atvaļinājumā esošos karavīrus". Tomēr arī Krievijas karaspēka masīva pielietošana nenoveda pie pilnīgas uzvaras. Doņeckas un Luhanskas krišanas draudi bija novērsti, Ukrainas armija cieta nopietnu zaudējumu pie Ilovaiskas, taču nebija sakauta un saglabāja kaujasspējas, joprojām noturot lielu daļu no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. No otras puses, lieli zaudējumi Krievijas brīvprātīgo vidū, kuri nebija pieskaitīti regulārajam karaspēkam, tāpat arī paša Krievijas regulārā karaspēka zaudējumi, noveda pie tā, ka jau 2015. gada pavasarī turpināt "hibrīdkaru" ar iepriekšējo vērienu kļuva neiespējami. Gan civilistu, gan militārpersonu plūsma praktiski izsīka.

Lai sasniegtu savus mērķus militārā ceļā, Krievijas prezidentam nāktos pasludināt atklātu karu Ukrainai (kaut "miera uzturēšanas operācijas" veidā), tādējādi dodot iespēju pavēlēt savam karaspēkam cīnīties pret Ukrainu, ievērojot zvērestu, un nepaļaujoties vien uz brīvprātīgo kaujinieku "uzrāvienu". Un arī šādā gadījumā nebūtu garantiju, ka nesekotu Krievijas karavīru masveida atteikšanās karot Ukrainā. Bez tam, pat šāds liels karš, ja Putinam izdotos to izraisīt, negarantētu zibeņātru uzvaru. Ukrainas armija spētu noturēties savās pozīcijās kaut vai mēnesi, un pa to laiku droši vien tiktu ieviestas stingrākas Eiropas Savienības, ASV un to sabiedroto sankcijas pret Krieviju, kā arī noorganizētas masīvas Rietumu bruņojuma piegādes Ukrainai.

Tāpēc Putins deva priekšroku turpmāk pret Kijevu vest karu "uz izsīkumu", rēķinoties ar to, ka neapmierinātība ar varu dzīves līmeņa krituma apstākļos agri vai vēlu piespiedīs ukraiņus atbalstīt prokrieviska līdera nonākšanu pie varas. Uz frontes līnijas Ukrainas karaspēks tiek nogurdināts ar pastāvīgām apšaudēm, diversiju un izlūkošanas grupu darbību. Ekonomiski Maskava spiež uz Kijevu ar gāzes cenu palīdzību un prasību nekavējoties atmaksāt parādus, kā arī cenšas likt šķēršļus, lai novērstu Ukrainas un Eiropas Savienības asociācijas līguma stāšanos spēkā pilnā apjomā. Lai sasniegtu pēdējo mērķi, tiek izvirzītas prasības ņemt vērā Krievijas vēlmes par Krievijas preču pastāvošo tehnisko reglamentu saglabāšanu spēkā Ukrainā līdz pat 2025. gadam.

Politiski Kremlis cenšas piespiest Ukrainu formāli atgriezt tās pārvaldē un finansēšanā okupēto Donbasa daļu, atstājot tur pie varas Krievijas marionetes, Krievijas algotņus un Krievijas karaspēku. Un Ukrainas konstitūcijā ierakstīt faktisku Doņeckas tautas republikas un Luhanskas tautas republikas neatkarību no valdības Kijevā. Acīmredzot Putins centīsies piespiest savus "Normandijas formāta" partnerus pieņemt šo programmu, taču ir maz ticams, ka viņam tas izdosies. Šāda scenārija īstenošana nolemtu Ukrainu pastāvīgai politiskai un ekonomiskai nestabilitātei, un tas neapmierina Eiropas Savienību. Tāpēc izredžu to īstenot dzīvē praktiski nav.

Par Putina tālāko nodomu indikatoru kļūs separātistu iniciēto vietējo vēlēšanu sarīkošana vai nesarīkošana 25. oktobrī un 1. novembrī attiecīgi Doņeckas tautas republikā un Luhanskas tautas republikā. Ja šīs vēlēšanas tomēr notiks, par spīti Ukrainas un EDSO protestiem, kas pieprasa vēlēšanu sarīkošanu tikai saskaņā ar Ukrainas likumdošanu, tad to rezultāts būs stingrākas Rietumu sankcijas un faktisks Minskas procesa krahs. Nav skaidrs, cik tālu šajā gadījumā Rietumu lielvalstis ies ar jaunām sankcijām, bet kontaktgrupas sarunas Minskā tad zaudēs jebkādu jēgu. Tas nozīmēs, ka Putins nolēmis spēlēt uz situācijas saasināšanu, un karadarbības atjaunošana pēc 25. oktobra ir visai iespējama. Ja savukārt vēlēšanas pašpasludinātajās republikās tiks atliktas uz nenoteiktu laiku, kas šķiet drīzāk iespējams, tas nozīmēs, ka Putins nolēmis attēlot sevi kā "miera balodi". Tad pamiers var saglabāties ievērojami ilgāk, vismaz, līdz nākamajam pavasarim.

Taču Krievija pagaidām negrasās izpildīt Minskas vienošanās. Uz to norāda fakts, ka nav nekādu pazīmju par Krievijas bruņojuma, karaspēka un brīvprātīgo izvešanu no Donbasa. Un pamiers paliks nestabils, neskatoties uz to, ka pašlaik kauju zonā vērojams tāds apklusums, kāda nav bijis visā bruņotā konflikta laikā. Tas pierāda, ka Krievija pilnībā vada separātistu darbību. Taču stabilam pamieram ir nepieciešama pušu spēku atvilkšana un buferzonas izveidošana. Bez šādas zonas kontroles no labi apbruņota, daudzskaitlīga un ar pietiekami plašām pilnvarām apveltīta miera uzturēšanas kontingenta puses jebkura vienošanās par karaspēka un bruņojuma atvilkšanu riskē palikt tikai uz papīra. Jautājumā par miera uzturēšanas kontingenta sastāvu starp Krieviju un Ukrainu saglabājas nesamierināmas pretrunas, un to pārvarēšanas ceļi nav saskatāmi. Ukrainu apmierinātu kontingents no ES un NATO valstīm, bet Krieviju - tikai Krievijas kontingents vai galējā gadījumā - kontingenti no no Krievijas atkarīgām NVS valstīm, kā Baltkrievijas, Armēnijas vai Kazahstānas.

Tieši tāpat Ukrainas jautājumā nav redzams dzīvotspējīgs kompromiss starp Krieviju un Rietumiem. Putins gribētu Ukrainas neiestāšanās garantijas Eiropas Savienībā un NATO. Nav izslēgts, ka Olands, Merkele un Obama būtu gatavi piedāvāt Krievijai līdzīgas garantijas, bet ne vairāk kā nodomu paziņojuma veidā. Ne Eiropas Savienības un NATO statūtu dokumentos, ne Ukrainas konstitūcijā iekļaut šādu punktu nav iespējams. Tāpēc visas Krievijas puses sarunas ar Rietumu līderiem par Ukrainas tēmu galarezultātā ir lemtas neveiksmei. Risinājums var tikt atrasts tikai tad, kad viena no pusēm, Krievija vai Rietumi, būs tik lielā mērā ekonomiski novājināti, ka nevarēs vairs turpināt konfrontāciju Ukrainas dēļ.

Putins, šķiet, sāk saprast, ka laika viņam paliek arvien mazāk. Naftas cenu krituma turpināšanās un hipotēku tirgus sabrukuma aizsākums Ķīnā jau nākošgad draud ar liela mēroga ekonomisku krīzi, kas sakarā ar atkarību no energonesēju eksporta vissāpīgāk sitīs tieši Krievijai. Visdrīzāk, Putinam pašlaik nav skaidri izteiktas stratēģijas attiecībā uz Ukrainu tuvākajam laikam un viņš mainīs to atkarībā no sarunu rezultātiem Ņujorkā un Parīzē. Krievijas stratēģiju noteiks arī Krievijas ekonomiskais stāvoklis nākamā gada pirmajā pusē.

Bet līdz pavasarim karadarbības atjaunošanās Donbasā šķiet maz ticama. Un vēl mazāk ticams šķiet scenārijs, ka Krievija līdz gada beigām izpildīs Minskas vienošanās un aizies no Donbasa. Tajā pašā laikā Ukrainas prezidents Petro Porošenko paziņoja, ka Ukraina neplāno pagarināt šo vienošanos darbību uz 2016. gadu. Ja šis Ukrainas puses nodoms tiks izpildīts, tas var novest vai nu pie konfrontācijas pastiprināšanās Ukrainas dienvidaustrumos, vai pie jauna sarunu formāta izveidošanas par Donbasa likteni, ko pašlaik paredzēt nav iespējams.

Septembra beigās raksta autors viesosies Rīgā un 28. septembrī plkst. 15.00 Eiropas Savienības mājā uzstāsies ar publisku lekciju "Krīze Ukrainā - ES, ASV un Baltijas valstis".