Šis ir trešdien portālā "Delfi" publicētā raksta "Ukrainas krīzes Krievijas arhitekti: Labais cars un ļaunie bajāri" turpinājums.
Krievijas propaganda pēc kara laika metodēm
Vēl viens Krievijas politikas attiecībā pret Ukrainu arhitekts ir bijušais galvenais Kremļa polittehnologs Vladislavs Surkovs, kurš atsaukts no rezerves sakarā ar Ukrainas krīzi. Pašlaik viņš atbild par visu Krievijas propagandu Ukrainas jautājumā kā pašā Krievijā, tā arī aiz tās robežām. Praktiski tā ir kara laika propaganda, kas tiek veidota pēc Lielā Tēvijas kara perioda padomju propagandas parauga, kur Hitlera, nacistu un vāciešu vietu ieņēmušas tagadējā Ukrainas vara, kas nomainījusi Janukoviču, un visi patiešām neatkarīgas Ukrainas atbalstītāji. Varonīgo sarkanarmiešu lomā ir Donbasa "zemessargi", bet padomju tautas lomā - prokrieviski noskaņotie Doņeckas un Luhanskas apgabalu iedzīvotāji, kuri, ja var ticēt Krievijas propagandai, sastāda nospiedošo vairākumu šo reģionu iedzīvotāju.
2013. gada 20. septembrī, kad Eiromaidana vēl nebija, taču pilnā mērā tika izvērsta Krievijas kampaņa Ukrainas eirointegrācijas torpedēšanā, Putins iecēla Surkovu par savu palīgu, kurš kūrē Krievijas attiecības ar Abhāziju, Dienvidosetiju un Ukrainu. Žurnāla "Forbes" ukraiņu versijas avots apgalvoja, ka tad par Surkova galveno uzdevumu bija jākļūst "darbam ar divu valstu sabiedrisko domu vienai par otru", pie tam viņš varēja arī nodarboties ar vidēja termiņa stratēģijas, jaunas informatīvas dienaskārtības, to skaitā pozitīvas, veidošanu". Sasniegt to plānoja ar "punktveida" sarunu palīdzību ar prokrieviskajiem Ukrainas politiķiem un prokrievisku masu informācijas līdzekļu tālāku radīšanu Ukrainā. 2014. gada janvāra beigās un 14. februārī Surkovs Kijevā tikās ar Janukoviču.
Taču pēc Eiromaidana revolūcijas un Janukoviča gāšanas Surkovs vienā mirklī aizmirsa par "pozitīvo informatīvo dienaskārtību" un pārgāja pie stingras negatīvas propagandas attiecībā uz Ukrainu staļiniskā garā, uzkurinot militāru histēriju un masveida antiukrainisku psihozi ("nogalini vācieti!" vietā nāca "nogalini banderovieti!") kā Krievijas iedzīvotāju vidū, tā arī starp Doņeckas un Luhanskas apgabalu to krievvalodīgo iedzīvotāju daļu, kuri izrādījās Krievijas telekanālu neierobežotā ietekmē. Pats Surkovs desmit dienu pamiera periodā tiešā veidā draudēja, ka Ukrainas varas iestādēm vajag dot austrumu apgabaliem "maksimālu autonomiju", lai nezaudētu savas valsts teritoriālo vienotību, jo "Luhanska un Doņecka aizstāvēs savas tiesības un minimums, ko viņi panāks - tā ir plaša autonomija.
Ukrainas varas iestādēm vajag izrādīt elastību un iet uz kompromisu. Citādi Ukraina nesaglabāsies. Ja viņi neizvēlēsies federalizāciju, valsts sabruks". Atkal Surkovam ir iespēja spēlēt "ļaunā izmeklētāja" lomu un izteikties daudz radikālāk, nekā Putinam.
Putina vājā vieta Ukrainā
Surkovs ir guvis ievērojamus panākumus propagandas karā Krievijas iekšienē, taču nav spējis sasniegt vērā ņemamus panākumus ne tikai Ukrainā, bet arī aiz tās robežām. Tiesa gan, Krievijas pozīcijas propagandai Ukrainas jautājumā Rietumos, kur to atbalsta tikai galēji kreisie un galēji labējie, Surkova un Putina uzskatā nav principiālas nozīmes, jo spiedienam uz Eiropu tiek izmantotas vispirmām kārtām ekonomiskās sviras Krievijas energonesēju piegāžu veidā.
Taču šāda veida propagandas panākumu trūkums Ukrainā Kremlim ir pietiekami slimīgs, jo tas apgrūtina prokrieviskas elites un prokrieviska sabiedriskā viedokļa veidošanos šajā valstī. Surkova un Putina vājā vieta ir šībrīža stratēģijas trūkums ietekmīgas prokrieviskas partijas veidošanā Ukrainā, kas varētu iegūt varu gadījumā, ja tālāka situācijas destabilizācija Donbasā radītu vilšanos tagadējā Ukrainas varā un tās krišanu. Iespējams, pašlaik ietekmīgas prokrieviskas partijas veidošana Ukrainā ir principā neiespējama, un pat tālāku situācijas destabilizācijas centienu gadījumā Doņeckas un Luhanskas apgabalos tā paliks zem lielas jautājuma zīmes.
"Ļaunākais no ļaunajiem" - Eirāzijas superlielvalsts ideologs
Medvedevs, Glazjevs un Surkovs, neapšaubāmi, pieder pie Putina tuvākās apkārtnes un viņiem ir visas iespējas tiešiem kontaktiem ar prezidentu. Atšķirībā no viņiem, ceturtais cilvēks, kuram ir ietekme uz Putina politiku attiecībā uz Ukrainu, šajā tuvākajā apkārtnē neietilpst un diez vai kādreiz vispār pat personīgi ir ticies ar prezidentu. Tas ir filozofs un politologs Aleksandrs Dugins. Viņš ir "Eirāziskuma" modernizētās koncepcijas autors, kas tiek virzīta uz Eirāzijas superlielvalsts radīšanas ideju, Krievijai integrējoties ar bijušajām padomju republikām jaunā Eirāzijas Savienībā, kas savukārt bloķētos ar Ķīnu un citām Āzijas valstīm, lai nostātos pret ASV un Rietumiem kopumā. Nav grūti pārliecināties, ka Putins ārpolitikā postpadomju telpā kopumā seko šai idejai.
Tajā pašā laikā vara pietiekami atklāti distancējas no Dugina kā cilvēka. Tā, par pārāk radikāliem antiukrainiskiem izteikumiem Dugins zaudēja Maskavas valsts universitātes Socioloģijas fakultātes Starptautisko attiecību socioloģijas katedras vadītāja vietu, un Kremlis, vismaz atklāti, nenostājās viņa pusē. Taču atkal Dugina radikālismam vajag pasvītrot Putinam it kā piemītošo mērenību, to skaitā Ukrainas jautājumā. No visiem Putina laika "ļaunajiem izmeklētājiem" Dugins droši vien ir pats ļaunākais. Tajā pašā laikā vara praktiski izmanto Dugina sakarus ar dažiem separātistu līderiem Ukrainā.
Doņeckas un Luhanskas "tautas republikas" - Kremļa PR projekti
Vienā no nesenajām intervijām pašpasludinātās Doņeckas Tautas Republikas bijušais premjerministrs, profesionālais PR speciālists un polittehnologs Aleksandrs Borodajs ar lepnumu pastāstīja savām senām labām attiecībām gan ar Surkovu, gan arī ar Duginu: "Dažu eirāziešu paziņojumi par to, ka "kāds augšā nodod Jaunkrieviju", tieši strādā uz mūsu pretinieku. Sevišķi dīvaini ir dzirdēt šādus paziņojumus no Aleksandra Dugina, ar kuru es daudzus gadus esmu personiski pazīstams un pret kuru es vienmēr esmu labi izturējies. Varu apgalvot, ka Krievijas vadībā absolūti pareizi saprot to, kādā veidā var atrisināt Doņeckas Tautas Republikas problēmas. Un ir gatavi to veicināt ļoti augstā līmenī. Es arī sen pazīstu un cienu prezidenta palīgu Vladislavu Surkovu, kurš vienmēr sniedz Doņeckas Tautas Republikai nopietnu atbalstu. Bez pārspīlējuma, Surkovs - mūsu cilvēks Kremlī".
Neapšaubāmi, ka gan Doņeckas, gan Luhanskas republika - tie nav reāli politiski veidojumi, bet vispirmām kārtām - Kremļa PR projekti, un tam pašam Borodajam nav nekādas politiskas patstāvības, bet viņš izpilda komandas no Maskavas. Tādā veidā, no separātistu puses nav reālu subjektu sarunām, tāpēc šajā ziņā prezidenta Petro Porošenko miera plāns principā nevar būt realizēts. Sarunu subjekts no separātistu puses dotajā gadījumā ir tikai viens - tā ir Krievija. Bet Putins negatavojas vienoties ar Porošenko. Viņam ir vajadzīga tikai kapitulācija, lai iesēdinātu Kijevā savas marionetes. Un šī mērķa sasniegšanai viņš ir gatavs destabilizēt Ukrainu daudzu gadu garumā. Taču šādas stratēģijas nopietna šaurā vieta ir - piemērotu politisku figūru trūkums, kuri varētu kļūt par prokrievisku varu Ukrainā.
Stāties pretim Donbasa tālākas destabilizācijas centieniem pašreizējā Ukrainas vadība varēs, tikai ja spēs līdz rudenim pabeigt antiteroristisko operāciju un nodibināt ciešu kontroli pār robežām ar Krieviju un Baltkrieviju. Lai operācija gūtu panākumus, ir nepieciešams piesaistīt visus rīcībā esošos spēkus un līdzekļus un pieturēties pie cīņas un nepārtrauktā uzbrukuma manevrējošām metodēm, ar minimālu apstāšanos pārgrupēšanās vajadzībām, bet ne pie "kordonu" stratēģijas, un cenšoties vispirmām kārtām iznīcināt pretinieka grupējumus, bet nevis tikai ieņemt vienas vai otras apdzīvotās vietas. Aktuāla paliek darbības koordinācijas problēma starp Ukrainas spēka struktūrām un to iekšienē. Ukrainas faktiskajā "viens pret vienu" konfrontācijā ar Krieviju un apstākļos, kad pieaug Maskavas palīdzība "zemessargiem" ar bruņutehniku un citu smago apbruņojumu, nereti - ar Krievijas apkalpēm, visi šie jautājumi iegūst īpašu aktualitāti.
