Bērni ir mūsu nākotne? Nesmīdiniet mani un nemaldiniet sevi. Bērns tiek uzskatīts par kaut ko šķīstu un nesamaitātu, kas, protams, ir absurds, jo šķīstums tiek jaukts ar tukšumu. Bērnam ir vienlīdz liela iespēja kļūt par prezidentu vai par slepkavu, bet to vislielākajā mērā nosaka vide, kur viņš uzaugs. Īpaši pēdējā laikā sabiedrība ir apsēsta ar ideju par bērniem kā visa labā priekšnosacījumu. Pensijas, valsts labklājība, gaišā nākotne, viss tiek uzkrauts uz bērnu pleciem. Un ziniet kāpēc? Jo tas ir veids kā atbrīvoties no atbildības un neko nedarīt šo lietu labā. Ekonomiskās labklājības balstīšana uz pozitīvu demogrāfijas saldo ir piramīdshēma, kas nenovēršami novedīs pie tās sabrukuma.
Kāpēc visa vaimanāšana par demogrāfijas bedri ir tukšs populisms un visi centieni to aizlāpīt ir bezjēdzīgi? Jo cilvēki nesaprot problēmas sakni - ir kritusi bērna ekonomiskā vērtība.
Primitīvas ekonomikas apstākļos jeb tradicionāli bērns ir bijis legāls vergs, kurš agrā vecumā sāk radīt pievienoto vērtību, ganot lopus, tinot cigaretes, vai liekot kopā "iPhounus", pretī saņemot niecīgu samaksu. Respektīvi, agrāk bērns bija salīdzinoši lēta investīcija, kas sevi sāka atpelnīt pēc deviņiem gadiem. Turpretī šodien bērns ne tikai sāks sevi atpelnīt ne agrāk kā pēc 18 gadiem, bet, visticamāk, jums nāksies maksāt arī par viņa bakalaura studijām, kur viņš apgūs profesiju, kas pastāvēs labi ja 10 gadus. Un visu šo laiku šis jaunais cilvēks pieprasīs visu, kas ir pieejams urbānās sabiedrības vidusslāņa pārstāvim, proti, dzeramnaudu, "iPhonus" un biļetes uz festivāliem.
Kaut arī bērni ir zaudējuši savu ekonomisko vērtību, tie ir kļuvuši par ļoti spēcīgu dogmatisko ieroci reliģisku un politisku idiotu arsenālā, jo ar tā palīdzību var piesaistīt lielu atbalstītāju pulku sev vēlamam strīda iznākumam. Sniegt patvērumu bēgļiem – gribi, lai islāmisti apdraud tavus bērnus? Atjaunot nāvessodu – kāds būtu adekvāts sods cilvēkam, kas nogalinātu tavu bērnu? Ieguldīt līdzekļus izglītības un nodarbinātības reformās - sorry, tam budžetā nav naudas, visi līdzekļi novirzīti, domājot par bērniem.
Ap bērniem ir uzcelts tik emocionāli spēcīgs kults, ka liela daļa Saeimā ievēlēto tautas kalpu ir gatavi apiet loģiku, lai ielēktu populisma vilcieniņā. Kā piemēru var minēt Jūlijas Stepaņenko (Saskaņa) un nacionālimbicīļu (Nacionālā apvienība) kopīgos panākumus seksuālās audzināšanas faktu izkropļošanā un slēpšanā. Tikumiskā audzināšana ir ne tikai viltus realitāte, kas radusies iracionālos un apspiestas seksualitātes prātos, bet arī bezjēdzība jebkuram jaunam cilvēkam, kurš prot interneta meklētājā ierakstīt atslēgas vārdu sev interesējošā jautājumā (piemēram, "vai bērniņi rodas no dzīvesziņas?").
Vēl viena parādība man šķiet pilnīgi lieka, un tā ir jauno vecāku apsveikšana sakarā ar bērna piedzimšanu, jo līdz tam brīdim vienīgais vecāku panākums ir bijis līdz galam novadīts sekss un grūtnieces nenokrišana pa trepēm. Apsveikt vecākus par bērna piedzimšanu var tikai retos gadījumos, piemēram, kad pārim ļoti ilgi nav izdevies ieņemt bērnu, jo šādas problēmas uzliek pārim lielu emocionālo nastu un nereti izjauc attiecības, vai brīdī, kad viņu bērni ir izvākušies un sākuši paši sevi uzturēt.
Un paskatīsimies objektīvi uz šo miljoniem gadu attīstīto brīnumu, kas ir cilvēka bērns, viņš ir mazs, nevarīgs un neaizsargāts. Bērns pirmo reizi piecelsies kājās aptuveni deviņus mēnešus pēc piedzimšanas, govs to izdara pēc 30 minūtēm! Tikai divu gadu vecumā bērns intelektuāli sāk apsteigt kraukli. Vienīgā iedzimtā izdzīvošanas prasme ir skaļa raudāšana. Tikai vide, kur viņš uzaugs, un īpašības, ko mantos no vecākiem, izkals par viņu, visticamāk, par seksuāli frustrētu nacionāli, kura darbu nemitīgi apdraudēs tehnoloģiju inovācijas.
Attīstītā sabiedrībā bērns ir kļuvis par luksusa preci ne tikai ieguldāmo finanšu līdzekļu, bet arī laikietilpības dēļ. Lai saprastu, vai vari to atļauties, iesaku izrakt dārzā bedri un 18 gadus bērt tajā naudu. Ja tik turīgs tomēr nejūties, bedres vietā vajadzētu veidot ilgtspējīgu pensiju sistēmu, pārdomātu imigrācijas un integrācijas politiku vai robotus, kas vecumdienās noslaucīs tev siekalas un aizbērs kapu.