Līdz ar interneta kļūšanu no šauras IT jomas darbinieku privilēģijas par katra lumpeņa cilvēktiesībām, tas ir būtiski izmainījies – kļuvis par personīgo tribīni ikvienam kretīnam, kurš var un grib uzrausties uz skatuves, lai no tās izkliegtu komandas visiem pārējiem – kā pareizi justies, runāt, domāt, ēst un dzīvot vispār. Katrs modema īpašnieks ir kļuvis par manu māti.

Ikdienas saruna no komunikācijas brīvā formā ir pārvērtusies par lavierēšanu pa mīnu lauku, kur katrs vārds var iedarbināt modernā interneta taisnības cīnītāja sašutuma sprādzienu. Pirms vērt muti vaļā par jebkuru tēmu – sākot no kulinārijas, beidzot ar jenotu labturību –, jāpatur prātā jaunā pasaules kārtība. Tajā cilvēki nav resni, bet pilnslaidi, nav neglīti, bet īpaši, nav stulbi, bet alternatīvi apdāvināti. Tajā vairs nav vīriešu un sieviešu, bet ir neskaitāms daudzums dzimumu, ar kuriem var brīvi identificēties, kuri plūst un pārklājas un kurus var izgudrot arvien jaunus. Ikviens no tiem ir leģitīms un pieprasa cieņu.

Esmu ievērojis, ka ir izveidojusies jauna – paralēla – valoda, kuru izmanto publiskajā telpā. Tā ir neko konkrēti nepasakoša un no strīdīgām tēmām un viedokļiem brīva. Iecietības misionāri ir tā iebiedējuši apkārtējos, ka līdzcilvēki sākuši baidīties publiski paust savas patiesās domas. Tās tiek atklātas tikai šauram uzticamu un labi iepazītu cilvēku lokam virtuves formāta sarunās. Gluži kā manu vecāku paaudzes laikā pēc obligātā 1. maija sarkankarogotā svētku gājiena komunālā dzīvokļa istabiņā draugi viens otram stāstīja anekdotes par valdību un nožēlojamo padomju sadzīvi.

Turpinoties pārspīlētas un pārprastas iecietības tendencei, prognozēju, ka drīz mēs nonāksim pie situācijas, kad valdību veidos pēc rasu, orientācijas un dzimumu dažādības principa, nevis pēc spējām. Līdzīgi nu jau daudzviet populārajām uzņēmumu valžu kvotām. Tāda valdība, protams, arī izdos atbilstošus likumus, kuros primārais būs, nedod Dievs, kādu neaizvainot. Ja nu tā būs sanācis, ka kāds būs nolēmis mani izvarot, mans pienākums būs ieņemt izvarotājam ērtu pozu, lai nepārkāptu izvarotāja tiesības uz patīkamu seksu.

Ja manās mājās ielauzīsies zaglis, man būs jāpalīdz viņam iznest televizoru, jo citādi es būšu atbildīgs par zagļa gūto muguras sastiepumu. Ja mani pārkāpumi pret iecietību uzkrās valdības noteikto kritisko punktu masu, mani nosūtīs uz īpašu pāraudzināšanas iestādi, kur domu policija no manis izveidos visiem ērtu un pufīgu amorfu bezviedokļa medūzu, kas turpmāk pasaulē raudzīsies ar lobotomizēti zilām, iecietības pilnām marcipāna acīm.

Pret argumentu "Jā, bet tev pašam taču negribētos, lai par tevi visu saka tieši" varu atbildēt, ka gribētos gan. Sevi ne vienmēr ir iespējams pašam objektīvi novērtēt no malas. Tāpēc kritika, lai arī dažreiz sāpīga, ir noderīga, jo palīdz pilnveidoties. Tā vietā, lai mani iedrošinātu mesties visās savās vājībās un slavētu par padarīto jomās, kurās man nav ne talanta, ne spēju, labāk izbaudītu patiesības šprici, kas sākumā mazliet pasāpēs, bet vēlāk pasargās no iecietības smadzeņu puves.

No sirds nevēlos nonākt uzslavu un izmainītas realitātes rozā migliņas burbulī, kurā esmu atlaidis visas bremzes, noēdies līdz 350 kg, pīpēju 4 paciņas dienā, esmu bezdarbnieks un alkoholiķis, bet visi tuvinieki un draugi mani sauc par skaistu princi un, attaisnojot atkarības, par izcilu mākslinieku un dziļu personību. To visu – tikai tāpēc, ka ir iecietīgi un baidās traumēt manas jūtas.

Esmu pārliecināts, ka par minēto domu izklāstu mani nekavējoties pasludinās par pretīgu atpakaļrāpuli, mēslu un Hitlera reinkarnāciju, kuram vajadzētu izšķaidīt purnu. Jo neviens tik kvēli neprot ienīst kā iecietības sludinātāji.