Latvija man ir devusi grandiozu rūdījumu vairākos jautājumos. Es protu ar vēsu galvu uztvert to, ka mūsu hokeja izlase var uzvarēt Zviedriju, bet pagrūst Armēnijai. Es kaut kā spēju sadzīvot ar apziņu, ka Eiropā mani pārstāv Ždanoka. Es kaut kā spēju samierināties, ka "Muzikālajā bankā" uzvar dziesma, kuras teksts sastāv no diviem teikumiem. Tomēr aizvien grūtāk ir pārdzīvot nelietderīgu manas naudas tērēšanu.

Brīdī, kad ieraudzīju, ka Valsts Kultūrkapitāla fonds finansē sieviešu stand-up, man pietika ar iedzertu ibumetīnu. "Interesanti, Rūdolfa Kugrēna stand-up izrādi arī finansēja valsts, vai arī vīrieši tam nav gana vienlīdzīgi?" es pie sevis nodomāju.

Auksta komprese pie pieres man bija jāpiespiež, kad sekoju līdzi tiešraidei no deputātu kvotu sadales:

Deputāti: "Tātad izlemts – 30 tūkstoši grupas "Līvi" albumam..."

"Līvi": "Kādam albumam? Mēs izjukām 2010. gadā!"

Deputāti: "Emm... nūū... ēē... ā, vot – bilžu albumam!"

Ap to brīdi es zaudēju samaņu. Kad to atguvu, vēl 42 tūkstoši tika piešķirti grupas "Iļģi" koncertam.

Man nav žēl "Līvu" foto albuma, man nav žēl arī "Iļģu" koncerta. Tāpat man nav žēl arī feministu pulciņa. Problēma sākās tajā brīdī, kad, šķirstot atbalstītos projektus, aizdomājos par to, cik ļoti man un pie lemšanas esošajiem ļaudīm ir atšķirīgas prioritātes. Kāpēc es un mani nodokļi atrodamies divās pilnīgi dažādās pasaulēs?

19. marta pēcpusdienā es paniski rīvēju sev limfmezglos sasmalcinātu kodeīnu, kamēr galvu centos iemērkt spainī ar šņabi. Tikko biju izlasījis virsrakstu "Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) skaidro 100 000 eiro piešķiršanu Kiviča raidījumam "Rampas ugunis"".

Ar pēdējiem spēkiem ticis līdz trešajai rindkopai, svīstot lasīju NEPLP locekles Guntas Līdakas citātu: ""Rampas ugunis" varētu būt raidījums, caur kuru realizēt nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu Latvijas simtgades kontekstā." Iesitu ar kulaku pa sienu.

Protams, atmetot pirmo ķecerīgo domu, ka šī finansējuma dalīšana ir notikusi kādā ģimenes pasēdēšanā pie svētku galda, sāku pats sev nodefinēt situāciju.

NEPLP, lasītāj, ir institūcija, kas pārstāv sabiedrības intereses elektronisko plašsaziņas līdzekļu jomā. Šajā institūcijā dzīvo tāda Līdakas kundze, kura ar biedriem izdomājusi, ka Andris Kivičs būs tas, kuram uzticēs nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Tas ir tas pats raidījums, kurā Kivičs tupēja blakus filantropa Jūlija Krūmiņa gultai un vaicāja, vai pie visa vainīgi skauģi. Tas pats Andris, kurš atzīst, ka nekad nav mācījies žurnālistiku. Tas pats Andris, kura šova raidlaiks nozīmē uzdāvinātas 52 minūtes ētera. Starp citu, ētera, ko arī apmaksā ar nodokļiem.

Manis pēc, Dainu skapi varam iegrūst Daugavā, Raiņa pieminekli vest uz "Tolmetu", bet Dziesmu svētku vietā Mežaparkā atgriezt "Jauno vilni". Man šāds kultūras mantojums nav vajadzīgs. Sākam visu no jauna, jo kaut ko līdz šim laikam esam darījuši nepareizi. Varbūt "Vientuļā priede" tomēr bija plaģiāts? Varbūt Kulakovam nemaz nepiestāv tās brilles? Varbūt konversācijas vārdnīca der tīri iekuram?

Visvairāk šajā mani laikam kaitina fakts, ka manas naudas izšķērdēšanai tiek atrasti aizvien mazāk radoši attaisnojumi. Saņemās, ļaudis! Ja čakarējiet, tad dariet to ar cieņu un kvalitāti. Par ko jums algu maksā?

P. S. Ar nepacietību gaidīšu 100 tūkstošus vērtos uzlabojumus "Rampas ugunis" raidījumos. Ja beigu beigās būs tā vērts, apsolu atvainoties.