Man patīk turēt roku uz pulsa nozīmīgiem notikumiem, jo tas palielina manas iespējas par to uzrakstīt kaut ko smieklīgu tviterī, tādējādi pašapliecinoties gan sev, gan bijušajiem klasesbiedriem, kuriem noteikti skauž mans kuplais sekotāju pulks. Tāpēc ar neviltotu interesi sekoju līdzi mūsu diženo cilvēku gaitām, lai, piemēram, pats pirmais apsveiktu Reini Nitišu ar panākumiem braukšanā ar mašīnu vai Martinu Dukuru ar ļoti ātru slīdēšanu lejā pa kalnu. Taču vienmēr atrodas kāds daikts, kurš ir pasteidzies dažus mēnešus par ātru.
Redziet, manuprāt, mums šogad ir ļoti laba basketbola izlase ar daudzsološiem sportistiem, kas pārsteidz ne tikai ar savu meistarību, bet arī ar faktu, ka atšķirībā no 2009. gada izlases tusē nevis pirms, bet pēc spēlēm. Es ļoti augstu vērtēju, ka mums ir Kristaps Porziņģis un Dāvis Bertāns, kuri palīdz ne tikai uz laukuma, bet arī izdara milzīgu darbu, lai, pateicoties viņu slavai un sejām, spēles būtu labi izreklamētas un tribīnes – pilnas. Manuprāt, mums ir labas izredzes cīnīties ar visām komandām, kas Eiropas čempionātā stāsies pretī, turklāt spēlētāju attieksme šķiet savaldīga un profesionāla. Taču nevienam medaļas nav garantētas, neviens nav pasargāts no traumām, neveiksmēm un miljona citu faktoru, kas var ietekmēt komandas sniegumu. Piemēram, psiholoģiskās slodzes.
Līdz EČ atlikusi vēl nedēļa, bet Bagatskis jau preses konferencē ir atsaucies uz Latvijas izlases salīdzinājumu ar Goldensteitas "Warriors" (nezinātājiem – "Warriors" ir dikti stipra NBA komanda (nezinātājiem – NBA ir spēcīgākā basketbola līga pasaulē, kas bāzēta Amerikā (nezinātājiem – Amerika ir tā vieta, kur tagad, šķiet, dzīvo nacisti))), bet līdzjutēji un komentētāji jau apgalvo, ka medaļas mums praktiski ir kaklā. Tagad tikai jāsaprot, kuras tieši.
Latvieši absolūti neko nemācās no skaudrās pieredzes, kas gulstas pagātnē. Piemēram, tajā pašā bēdīgajā 2009. gadā, kad mūsu izlase aizbrauca piedzerties un zaudēt ar saukli "Tagad vai nekad!". Varam piemērus meklēt arī nesenākā pagātnē – viena gada griezumā.
"Triānas parkam" jau bija turpat vai garantēta vieta finālā, un ļaudis jau sāka apspriest, kur nākamgad rīkot Eirovīziju. Latvijas florbola izlase ar lielu vērienu rīkoja pasaules čempionātu, gavilējot, ka nu tik būs. Sanāca vēsturiski zemākais rezultāts. Pašvaldību vēlēšanās pat bija dabūts Amerika komentārs par strādāšanu opozīcijā – brīdī, kad visi jau apsprieda Nila mēra gaitu beigas.
Kad Latvijas hokeja izlase uzvarēja trīs vājus pretiniekus pēc kārtas, fani jau taisīja karikatūras par iznīcināto Zviedrijas izlasi, kas galu galā mūsējos atstāja sausā. Tie paši fani tagad gavilē, ka ar Sandi Ozoliņu pie stūres "Dinamo", var teikt, ir jau sev nodrošinājis Gagarina kausu.
Man ir sajūta, ka visā Latvijā vienīgais īstais Gustava Buteļa fans ir Mairis Briedis. Viņš allažiņ klusē pirms cīņām un tad visus piekauj. Varbūt tautai arī ir pienācis brīdis šo to pamācīties no saviem varoņiem – sakām "Hop!" tikai pēc tam, kad ir pateikts "Hip!".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
