Atceros to dienu, kad pirmo reizi pagaršoju Polijā audzētu ābolu. Tam bija plāna, sarkana miziņa, kas ietvēra sevī kraukšķīgu, sulīgu un satriecoši gardu augli. Pirmais kumoss, un es nepārspīlēju pat ne mazliet, radīja sajūtu it kā pats Jēzus Kristus būtu gaismas starā nolaidies manā priekšā un noskūpstījis mani uz pieres, čukstot vārdus: "Tikai 34 centi kilogramā."
Veicot plašu un detalizētu vietējā tirgus izpēti (lasi: samaisot baumas ar fantāzijām), esmu noskaidrojis vidusmēra Latvijas zemnieka darbību secību. Tātad, lai kļūtu par veiksmīgu vietējo dārzeņu ražotāju, vispirms ir jāsapērk sēklas no tā paša vairumtirgotāja, no kā pērk visi citi. Pēc tam jāsastūķē šīs sēklas tādā pašā antibiotiku vatē, kādā tās stūķē Polijas kolēģi.
Kad frankentomāti ir gandrīz izauguši, tie zaļi jānovāc un jāiepako maisiņos pa trim. Uz maisiņa jāuzraksta kaut kas par ekoloģiskumu un auglīgo klēpi un jāizvieto lielveikalu plauktos zem cenu zīmes 5,29 EUR / kg. Visbeidzot, pēc ražas novākšanas, zemniekiem jāsavācas vietējā pagastmājā vai kultūras namā un aptuveni divas stundas bez atelpas jārēc par debilajiem pilsētniekiem.
Nākamais līmenis, pie kā mēs nonāksim pēc dažiem gadiem, būs augšminēto tomātu pakošana pa vienam brūna kartona kārbiņās, apsiešana ar prievīti un tirgošana pa 7,99 EUR gabalā. Jau gara acīm redzu akciju: "Pērc divus un laimē Ērenpreisu." Visa Miera iela vienosies kopīgā orgasmā ar subsidētās zemniecības ziedu un valstī iestāsies zelta laikmets.
Godīgi sakot, esmu pārliecināts, ka sabiedrības biedēšana ar ģenētiski modificētu pārtiku ir Latvijas zemnieku sazvērestība un nekaunīgs lobijs. Kamēr vien mēs - patērētāji - esam pietiekami sabaidīti ar to, ka gurķī varētu sašpricēt kollija gēnus, padarot tā ēdāju par kuci, tikmēr mēs būsim gatavi pirkt vairākkārt pārcenoto vietējo produkciju.
Gribētu vērst uzmanību arī uz to, ka šiem alkatīgajiem zemē bakstītājiem nepietiek tikai ar katra individuāla pircēja aplaupīšanu vien - viņi saņem pastāvīgas subsīdijas no ES budžeta un papildus kompensācijas, kad valsti piemeklē tādas mežonīgas dabas katastrofas kā salnas pavasarī, karstums vasarā, lietus rudenī un sniegs ziemā. Neesmu eksperts, tomēr man šķiet, ka bizness, kas pilnībā atkarīgs no dāvinātas naudas, ir drīzāk dārgs hobijs.
Tev, protams, gribētos, lai tavas nodokļu iemaksas budžetā aizietu tādiem cēliem mērķiem, kā medicīnas sistēmas attīstība, valsts aizsardzība vai bērnu pabalsti. Diemžēl, būtiska daļa sasniedz pavisam citu mērķi - tā apmaksā nelielas uzņēmēju daļas laistīšanos ar vircu, braukāšanu ar pikapu pa pļavu un sliktas šlāgermūzikas klausīšanos, kūtī glāstot dzīvnieku krūtis.
Kopš esmu atdevis kaķi vecākiem un vietējo zemnieku produkcijas vietā sācis pirkt visos aspektos pārākos poļu labumus, man ir izdevies iekrāt diezgan ievērojamu naudas summu. Plānoju atalgot sevi par attapību, apmeklējot Prāta Vētras tūres koncertus Krievijā. Kaut kā "ķeriet lapsu aiz astes" īsti labi neskan kopā ar importa jēpja šmakstiem. Daudz labāk iet klāt "только бы ты на меня посмотрела".
Ierosinu pievienoties man aizraujošā akcijā - pērc lētus un gardus ārzemju augļus un dārzeņus, nobildē un izvieto sociālajos tīklos ar birku #PolijaPabaro
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
