Es strādāju mazā amatā lielā uzņēmumā. Mēs ievērojam subordināciju, hierarhiju, darba ētiku un kopīgi atzīmējam gan valstiskos, gan personīgos svētkus. 8.martu obligāti, 23.februāri tā klusāk. Kā jau visur, vai ne? Tikai dažu brīdi kodiens ar kolēģiem tiek saukts par tīmbildingu.
Mūsu priekšnieks ir nedaudz ķerts. Viņš droši vien labāk iederētos modernajā Google birojā, bet viņam nākas sadzīvot ar atpalikušajiem mums. Un viņš cenšas. Cenšas, lai aug darba produktivitāte, efektivitāte un rezultativitāte. Lai darbinieku komanda ir lojāla un saliedēta. Lai iekšējā komunikācija ir efektīva. Lai iekšējā vide ir sakārtota. Lai resursi tiek izmantoti lietderīgi. Lai uzņēmuma tēls ir pozitīvs. Lai uzņēmuma misija tiek realizēta. Jūs jau sākat saprast. Mums tās ir tukšas skaņas, viņam tās ir idejas. Un šīm gaišajām idejām ir tumšas sekas.
Pārmaiņas ienāca pakāpeniski kā Krievijas zaldāti Krimā. Internets tika cenzēts vispirms no sociāliem tīkliem, tad no video un mūzikas, tad no forumiem, tad no ziņu portāliem. Biroja apmeklēšanai tika ieviestas viedkartes, kuras, kā tāds nodevīgs Vilis Lācis, paziņoja uzņēmuma vadībai (čekistiem) darbinieku pārvietošanos un kavējumus. Darba dienas sākās ar plānu saskaņošanu, beidzās ar atskaiti par padarīto. Izmaiņas skāra arī biroja vizuālo tēlu. Telpas tika pārveidotas par "open space". Gar stūriem tika samesti pufi. Gar sienām tika izvietotas baltas tāfeles ar krāsainiem marķieriem. Grāmatvedis Aigars uzzīmēja uz tāfeles ziceli un tanī pat dienā tika atlaists. Tika ieviesti galdi, kas paredzēja darbu gan sēdus, gan stāvus. Biroja vidū tika izvietota akvārijam līdzīga, caurspīdīga pārrunu telpa.
Šorīt akvārijā notika sanāksme. Priekšnieks mūs iepazīstināja ar instruktoru, kurš vadīs izaugsmes treniņu. Jaunais cilvēks, neveikli slēpdams lepnumu, sevi dēvēja par kouču. Divas stundas viņš klārēja banalitātes, lika mums par piemēru Īlonu Masku, Sergeju Brīnu un Vorenu Bafetu, lai arī kas būtu šie ļaudis. Uzslavēja Stendzenieku un pavīpsnāja par Medni. Šo tukšo muldēšanu varētu aizmirst un neraizēties, taču pēc sanāksmes visiem tika izdalīti mājasdarbi. Koučs gribēja, lai mēs izejam no komforta zonas un domājam ārpus kastes. Un atkal - šīs banālās spēles varētu noignorēt, ja ne mūsu priekšnieks. Par nepietiekamu centību draudēja atlaišana.
Mans mājasdarbs bija piezvanīt desmit bijušajiem klasesbiedriem un pārdot viņiem pildspalvu. Šī apkaunojošā procesa rezultātu pēc tam vajadzēja noformēt Powerpointā un prezentēt kolēģiem. Pēc desmit mokošiem zvaniem un desmit draudzīgām sarunām, deviņi paziņas mani izdzēsa no Facebook lokiem. Desmitais, Dainis, kurš šobrīd atrodas Īrijā, Feisbuku nelieto vispār. Es biju sadrūmis, vīlies un tieši tādā noskaņojumā, lai vienatnē dotos uz Vecrīgas krogu dzert alu.
Un, re! Tur viņš arī bija. Koučs sēdēja pie bāra letes, un strēba kādu, vārda labākajā nozīmē, gejisku kokteili. "Skat, kas tur nāk!" viņš iesaucās skaļāk, nekā man tas šķistu pieklājīgi. "Vai tik tas nav veiksminieks, panākumu tvērējs!" Viņš pacēla plaukstu lai man "iedotu pieci", un es viņam ielaidu ar dūri pa zobiem, mākslīgajam smaidam taisni pa vidu.
Vēlāk es skaidroju pašvaldības policistiem, ka čalis mani apsauca un atvēzējās. Man ir liecinieki. Bez izaugsmes treniņa es to nebūtu spējīgs izdarīt.