Lasītāji regulāri jautā: "Kāpēc jūs vienmēr ņirgājaties tikai par latviešiem? Droši vien par krieviem uzrakstīt būtu bail!" Tā nav taisnība. Patiesībā es vienkārši neprotu rakstīt krievu valodā, bet apgūt īstu alfabētu, lai saprastu manus vārdus, lielākā daļa Latvijas krievu nekad nav uzskatījuši par nepieciešamu. Piemēram – mans kaimiņš Ivans no Ķengaraga.
Patiesībā man nav nekā slikta, ko pateikt par savu kaimiņu. Ņemot vērā to, ka Ivans ir zemākās klases darbaļaužu, militāristu vai vienkāršu laimes meklētāju pēctecis, priecājos, ka saziņai viņš spēj lietot ne tikai zīmju valodu, bet arī artikulētas skaņas. Pats šīs skaņas nekad neesmu sapratis, bet, vērojot, kā viņš komunicē ar kādu savu draugu, vienmēr pie sevis silti pasmaidu. Toreiz, kad Ivans cerēja, ka viņa tā saucamā valoda kļūts par otro oficiālo valsts valodu Latvijā, sirsnīgi sasmējos – tas bija piemīlīgi.
Tāpat, mani vienmēr fascinējuši mana kaimiņa paradumi. Nesen, piemēram, redzēju viņu tupam uz soliņa pie mūsu daudzstāvenes ieejas durvīm. Apkārt tupēja vēl trīs jauni vietējie – divi pretī Ivanam uz zemes, bet pēdējais – nedaudz atstatus. Bija skaidri redzams, ka arī šajā komūnā pastāv zināma hierarhija. Augstākajā vietā atrodas spēcīgākais īpatnis, kurš varējis atļauties akcijas divlitreni, kamēr pārējie pacietīgi gaida savu kārtu. Pilnīgi skaidrs, ka brīdī, kad kompānijai pievienosies kāda zeltītā treniņtērpā ģērbusies mātīte, barvedis drīkstēs ar to kopoties pirmais. Dabā bieži var novērot ko līdzīgu.
Nākamā savdabīgā īpatnība, ko esmu novērojis, ir Ivana neizskaidrojamā mīlestība pret cirka "mākslu". Nepazīstu nevienu citu, kurš tik mērķtiecīgi vestu savas atvases skatīties uz nesmieklīgiem klaunu "jokiem", lēkājošiem pūdeļiem un uz skatuves kakājošiem zirgiem, paralēli stumjot bērnu sejās cukurvarti un bulkas, kā arī liekot tiem fotografēties ar pērtiķīti uz pleca. Tiešām fascinējoši. Attīstītākā sabiedrībā šis fenomens, šķiet, izzuda jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu.
Ievērības cienīga ir arī mana kaimiņa mīlestība pret Krievijas estrādi – viņš gatavs katru gadu doties uz pārlieku mazo Jūrmalas estrādīti, lai apskatītu, kā ģindenis ar savilktu sejas ādu un nedabīga paskata parūku nekustīgi stāv uz skatuves un plāta muti, tēlojot, ka dzied. Un viņš svēti tic, ka tiek dziedāts dzīvajā. Līdzīgi var skatīties, kā jaunais tēvs apmāna mazuli, rādot triku ar "norauto īkšķi".
Tomēr ir viena lieta, par kuru Ivanu vienmēr esmu apskaudis – viņam ir ļoti daudz svētku. Latviešiem raksturīgs pārmērīgs daudzums sēru dienu, bet mans kaimiņš spēj atrast iemeslu priecāties pat tādos izdomātos svētkos, kā devītais maijs. Ja man tas iezīmē okupācijas sākumu, tad viņam – lielisku ieganstu publiski sadzerties. Aizvakar naktī pamodos no kliegšanas, jo Ivana tuvošanos varēja dzirdēt jau pirms kāpņutelpas sasniegšanas: "KEN-GA-RAGS! KEN-GA-RAGS!"
Līdzīgi ir ar viņa "veco jauno gadu": "Hei, varbūt sagaidām jauno gadu vēlreiz 13. janvārī? Jā, kālab gan ne?" Un tad vēl "otrie Ziemassvētki" – vienkārši apbrīnojami. Ierosinu sekot šim piemēram un ieviest arī otros un trešos Līgo svētkus.
Likumsakarīgi, ka pārlieku lielā aizraušanās ar dzīves svinēšanu atstājusi neatgriezeniskas pēdas uz Ivana veselību – viņa dzirde ir tik slikta, ka reizēm nesaprotu, vai viņš vispār dzird. Tas ir vienīgais, kas varētu izskaidrot nenormālo kliegšanu telefonā un uz sievu – cilvēki ar normālu dzirdi runā klusāk.
Man tiešām nav nekā slikta, ko pateikt par savu kaimiņu. Pasaulē vienmēr izdzīvojis stiprākais, bet civilizētā sabiedrībā pieņemts palīdzēt vājākajiem un atbalstīt tos. Tieši tāpēc varu būt lepns, ka, pateicoties manam stiprajam plecam, Ivans, kura vecāki pirms 60 gadiem ieradās Latvijā kopā ar neskaitāmajiem tūkstošiem ekonomisko migrantu, izdevies saglabāt savu nacionālo identitāti un izdzīvot šajā skandināviski atturīgajā vidē. Jā, reizēm sadzīvot un atrast kopīgu valodu ir bijis sarežģīti, tomēr uz visu iespējams raudzīties arī no gaišās puses – viņš vismaz nav no Āfrikas.