Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, man nav pārlieku augstu ekspektāciju no dzīves, un mani neinteresē nedz globālas, nedz arī valsts mēroga problēmas, kamēr tās neskar mani personiski. Man ir pilnīgi vienalga, kādos apstākļos iepriekš dzīvojušas manas pusdienas, cik daudz naudas nozadzis kārtējais oligarhs vai cik pamesto dzīvnieku ziemā nosaluši patversmēs. Principā vienīgais, kas mani satrauc, ir tas, lai man būtu tīras drēbes, ērta mašīna, silts dzīvoklis, kārtīgi paēdusi un vesela ģimene.
Nespēju piespiest sevi satraukties par otrā Eiropas malā noslīkušiem vieglākas dzīves meklētājiem, par debilu Savienoto Valstu prezidentu vai pašmāju dāmām, kas nespējā nopelnīt adekvātu algu vaino vīriešus. Man ir diezgan vienalga, cik smaga ikdiena ir valsts nīgrākajam afrolatvietim, cik apjomīgus brīnumus izdomās kārtējais pseidointelektuālais liberālis, vai arī tas, cik drausmīgi vidi piesārņo lielveikalā izsniegtie domino kauliņi, kuru ļaunie darbi nu jau tiek pielīdzināti Hitlera paveiktajam.
Visas šīs imaginārās problēmas ar katru mirkli arvien vairāk atgādina raidījumu "Bez tabu", kuram regulāri zvana amēbas, lai LR1 "Brīvā mikrofona" stilā pasūdzētos par to, ka lielveikalā nopirkto pelmeņu svars bijis par 35 gramiem mazāks, nekā norādīts uz iepakojuma, vai arī kāds kaimiņš naktī aiz sienas pārāk skaļi nopirdies. Modernā līdzcietība kļuvusi par nepieciešamu nastu, un tā vietā, lai kaut ko iesāktu ar savu dzīvi, cilvēki izvēlas pavadīt neadekvāti daudz laika, lai satrauktos par svešām – sevi neskarošām – problēmām. Visas pasaules sāpju un likstu uzsūkšana, protams, noved pie mesijas sajūtas iemantošanas, kā rezultātā visi, kas nav gatavi raudāt par pasaules stulbāko putnu turēšanu pārāk šauros sprostos, tiek uztverti kā zemāka intelekta radījumi. Pārfrazējot – liberāļi ir 21. gadsimta ārieši.
Tiklīdz kāds publiski atļaujas paust viedokli, kas disonē iecietības karoga krāsām, viņam pie krūtīm tiek piesprausta Dāvida zvaigzne ar uzrakstu "idiots". Pavērojiet kaut vai, kas notika intelektuāļu sociālajos tīklos brīdī, kad izrādījās, ka Hermanis nav sajūsmā par bēgļiem, bet Īvānam patīk cirka zvēru priekšnesumi. Teiksim tā – "Biju par viņu labākās domās" bija pati maigākā frāze, kas izskanēja. Šajā brīdī iecietības, individuālās un vārda brīvības dogma, kas manā šaurajā redzējumā it kā bija liberālisma pamatdoma mūsdienu izpratnē, veica orvelisku backflip'u un kategoriski iestājās pret sev nesimpatizējošu viedokļu brīvību.
Likumsakarīgi, laika gaitā pat interneta vārdnīcā "Tēzaurs" līdzās pārējiem vārda "liberālisms" skaidrojumiem parādījies vēl viens šķirklis – "pārmērīga iecietība". Protams, iecietība tikai un vienīgi pret sava viedokļa piekritējiem, nevis pārējiem neaptēstajiem zemniekiem, kas neizprot īstās vērtības un pasaulsāpes.
Esmu ļoti vienkāršs cilvēks, un mana dzīve bez smagās iecietības nastas ir tikpat vienkārša. Varu gardu muti ņukāt iekšā bekonu arī pēc dzīvnieku aizstāvju cūku video noskatīšanās (vai viņi iztēlojās, ka lielveikala bekons iepriekš smaidīgi skraidīja pa pļavām, klausoties Čaikovska "Gulbju ezeru"?), klāt piekožot gardu, no šaura sprosta nākušu olu. Man ir pilnīgi vienalga, vai bēgļi brauc uz Latviju vai prom no šejienes, gluži kā man ir vienaldzīga piespiedu latvietības saglabāšana šajā reģionā.
Es vairs neapmeklēšu cirku, jo dzīvnieki bija vienīgā jēdzīgā lieta, ko tur apskatīt, bet tagad atliek vien nesmieklīgi krievu klauni un viduvēji akrobāti. Man ir pilnīgi vienalga, kurš ar ko guļ, precas vai adoptē bērnus. Uzskatu, ka labākais veids, kā atrisināt klaiņojošo mājdzīvnieku problēmu, ir nevis mūžīga ziedojumu vākšana, bet gan eitanāzija (šausmas, šausmas – kāda necilvēcība!), un to pašu vajadzētu darīt arī ar cilvēkiem, kas atkārtoti pastrādājuši īpaši smagus noziegumus. Domāju, ka jebkura reliģija ir senils un infantils idiotisms.
Man pie kājas Katalonijas neatkarība. Negrasos sākt šķirot atkritumus līdz brīdim, kad no šķirošanas kāds labums būs man pašam, nevis Šķēles atkritumu biznesam. Es labprāt nopirktu sievai Latvijā audzētu ūdeļādas kažoku, ja vien tas nemaksātu tik dārgi. Uzskatu, ka apkārtējo vidi piemēslo tikai deģenerāti, vienlaikus man ir pilnīgi vienalga, kāda izskatīsies pasaule pēc tam, kad būšu miris. Piedodiet, visas pasaules sāpju vergi, bet man šobrīd ir daudz nopietnāka lieta, par ko satraukties. Proti – ko lai šovakar pagatavo vakariņās?
Ļoti ceru, ka atradīsies kāds intelektuālis, kurš par manu nodokļu naudu (© Sandra Veinberga) KKF finansētas autoratlīdzības formā uzskatīs par nepieciešamu veltīt šim rakstam emocionālu atbildi par to, kāds neiejūtīgs necilvēks ir šo rindu autors un cik ļoti visi pārējie ir par viņu labāki.