Foto: Cehs.lv kolāža
Nav noslēpums, ka 8. marts ir pretrunīgi vērtēts datums, kas, gluži kā Nilšakova divvalodīgie tvīti, skaudri atgādina, ka dzīvojam divkopienu valstī. Kārtīgs latvietis aicinājumu atzīmēt Sieviešu dienu uztver gandrīz kā ierosinājumu iespert pa vēderu Gunāram Astram. Tipisks krievs savukārt 8. marta noniecināšanu uzskata par tik nacistisku izlēcienu, ka aizrijas ar prjaņiku un no uztraukuma aizskrien piedzerties Uzvaras parkā divus mēnešus par ātru. Ņemot vērā, ka manās dzīslās rit gan latviešu, gan krievu asinis, gan stiprināts akcijas alus, uzskatu, ka mans viedoklis ir vienīgais objektīvais un jums ir reti paveicies, ka ir tas gods ar to iepazīties.

Džordža Orvela "Dzīvnieku fermā" teikts, ka visas cūkas ir vienlīdzīgas, bet dažas cūkas ir vienlīdzīgākas. Pieņemts uzskatīt, ka klasiķis ar to domājis sabiedrības noslāņošanos, elites uzkundzēšanos pār vienkāršo tautu utml. pārgudrības. Aizmirstiet šos ņuņājošo komunistisko liberastu murgus! Manuprāt, viņš to ir teicis par sievietēm tieši 8. marta kontekstā. Proti, lai arī anatomiski visas sievietes ir vienādas, dažas sieviešu grupas apsveikt šai dienā nav vajadzīgs.

Pirmkārt, 8. martā vajadzētu ignorēt mātes. Līdz ar brīdi, kad sieviete no sevis izspiež kliedzošo arbūzu, viņa no iekārojamas mūzas kļūst par piena kombinātu un faktiski pārstāj būt sieviete šī vārda dziļākajā nozīmē. Ar "dziļāku" šai gadījumā domāju – vīrieša iekāres objektu.

Otrkārt, nav nekādas vajadzības ar lakstiem un cukuru pagodināt feministes. Viņas savu izvēli ir izdarījušas – vīriešu uzmanību un aplidošanu viņas ir iemainījušas pret spilgtu matu krāsu, sejas pīrsingu un autistisku spiegšanu. "Vai nu, vai arī" – "gan, gan" var dabūt tikai pasakās.

Treškārt – kolēģes. Katrs, kuram ir bijusi pieredze ar strādāšanu sieviešu kolektīvā, lieliski zina, cik grūti ir izturēt pastāvīgās intrigas un cik neiespējami ir pierast pie sāpēm, kuras izraisa nazis mugurā. Visiem, kuri spiesti savas darbadienas pavadīt dāmu ielenkumā, rosinu par 8. martu domāt šādi: fakts, ka pēc daudziem šo kolēģu sabiedrībā pavadītiem gadiem labrīt vietā nepadodat trīsstāvīgos, jau pats par sevi ir uzskatāms par dāvanu.

Paredzu, ka pēc šī uzskaitījuma lasītāji man varētu pārmest pārlieku negatīvismu un ieciklēšanos uz latviešiem raksturīgo noliedzošo attieksmi pret Sieviešu dienu, tāpēc turpinājumā padarbināšu savu Austrumu puslodi un norādīšu uz sieviešu grupu, kuras 8. martā vajadzētu apbērt ar ziediem, dāvanām un komplimentiem.

Atšķirībā no sievietēm, kas par tādām ir piedzimušas, transpersonas ir pielikušas reālu darbu un pūles, lai kļūtu par sievieti. Viņām nekas dzīvē nav ticis pienests uz paplātes jau gatavs. Ja jums šķiet, ka transformācija no vīrieša par sievieti nav nekas īpašs, pamēģiniet izraut no zoda vienu bārdas rugāju... Un tagad iedomājaties, ka šī darbība ir jāatkārto neskaitāmas reizes visa ķermeņa platībā.

Tiem, kuri var lepoties ar augstu sāpju slieksni un kurus tāds scenārijs īpaši nebaida, varu aicināt aizdomāties par šķēršļiem un pazemojumu, kas jāpārvar neskaitāmos apavu veikalos vaicājot pēc 46. izmēra laiviņām.

Pieņemu, ka nu jau aizvadīto 8. martu esat vai nu ignorējuši vai klišejiski nosvieduši dzīvesbiedrei priekšā Rimi tulpes un vidējā izmēra Raffaello kasti. Norakstīsim to vēstures mēslainē, bet pārāk neieciklēsimies uz šo izgāšanos. Nākamgad atkal būs 8. marts un to, ar mana svinēšanas gida palīdzību, mēs visi sagaidīsim godam!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!