Kad ar naudu ir tā pašvakāk, esmu spiests pirkt lētākās "Mivina", kas padara ūdeni nepatīkami tumīgu un kurām pietrūkst mazliet dārgākā "Roltona" dzēšgumijas konsistences atsperīguma. Valsts svētkos vai pēc veiksmīgi noslēgta darījuma mēdzu sevi palutināt ar "premium" segmentu – trīskārt dārgāko "Knorr", kura sausais buljons nesmird pēc kaulu miltiem un vistu genocīda. Diemžēl neviens no augstāk minētājiem ražotājiem nav vietējais. Latvijas uzņēmēju neizdarības dēļ, man nav iespējas pildīt vēderu ar patriotismu. Varbūt kādā ēnainā Miera ielas dzīvoklī tiek ražotas ātri pagatavojamās nūdeles, tomēr, zinot vietējo uzņēmēju domāšanas veidu, tās, visticamāk, tiek iepakotas kartona krāsas kastītēs, etiķetes zīmētas ar roku, iepakojums apsiets ar prievīti un cena plauktā sasniedz gandrīz 4 EUR par vienību. Un te es beidzot nonāku pie pamattēzes: ļoti lielai daļai Latvijas uzņēmēju trūkst spējas domāt globāli un ražot masām.

Esmu no sirds noguris no brančos, krāmu tirdziņos un ar latvju zīmēm izrakstītās stabulītēs bāzētas ekonomikas!

Kurš vainīgs? Pirmkārt jau tu – katru reizi, kad iesāc teikumu ar "mēs jau esam maza valsts...", "mūsu ir maz...". Otrkārt, uzvalkotais onkulis televizorā, kurš katrā otrajā politiskā diskusijā šos pašus teikumus atkārto. Teritorijas lielums jau sen vairs nav faktors, bet globālā ciemata apstākļos nav svarīgi, cik cilvēkiem vārds ir Jānis.

Brīnos, ka spēju bez dramatiskām kļūdām uzrakstīt šos vārdus, jo manas rokas dusmās trīc katru reizi, kad feisbukā mani uzaicina sekot draugu drauga jaunajam uzņēmumam, kas plānojis ražot bišu pakaļu vaska sveces vai virtuves izlietnē samaisītu ekosaldējumu. Nemelošu – aiz cieņas pret saviem draugiem, esmu arī kļuvis par vairāku tamlīdzīgu uzņēmēju aktivitāšu sekotāju, bet savai aizstāvībai var minēt, ka "like" pogu nospiedu ar vidējo pirkstu.

Ko darīt? Kā to labot? Pirmkārt, katram jaunam uzņēmējam vajadzētu no cieši apspiestām apakšbiksēm pārsēsties bokseršortos, lai olām būtu iespēja noslīdēt kādus centimetrus zemāk. Tikai ar vareniem un nokareniem pautiem ir vērts no darba ņēmēja kļūt par darba devēju. Otrkārt, pārstāt pārprast tikumības jēdzienu – trūkums un pieticība nav tikums, bet turīgi cilvēki nav blēži un mēsli. Treškārt, domāt globāli – pirms kaut ko uzsākt, pavaicāt sev, vai šai idejai ir ticama iespēja sasniegt vairāk par Valmieras gadatirgus telti? Angliski šis jautājums skanētu "Will it scale?" un to es šeit netulkošu, jo, ceturtkārt, valodas ir jāzina un jābūt gatavam tajās komunicēt.

Sagaidot, ka komentāros man tiks uzdots jautājums "ko gan tu pats esi izdarījis?" vai teikts "davai, rādi piemēru pats, pirms gudri dirst", paskaidrošu – jau piecpadsmit gadus strādāju eksportam un neesmu darījis algotu darbu, tomēr mans gadījums nav gluži parasts. Par uzņēmēju kļuvu nevis tāpēc, ka man ir tam īpašas dotības, bet apstākļu spiests – esmu tāds kretīns, ka savā kolektīvā mani redzēt negrib neviens.