Diemžēl, esmu attapies situācijā, ka nākamajās vēlēšanās man gluži vienkārši nebūs par ko balsot. Faktiski jau nav bijis arī līdz šim, lai gan vienmēr esmu sev iestāstījis, ka Vienotība ir pirmajā rindkopā minēto vērtību jēdzīgs balanss un urnā metis tieši šīs partijas vārdu. Tā kā sabiedrisko attiecību sērijveida katastrofas un egomaniaku iekšējās cīņas tās reitingu ir pazemojušas līdz nepieskaramo kastai, tad man šī izvēle nākotnē vairs nebūs jāizdara, jo Vienotība gulēs blakus sartīram pārbīdītajā razkladuškā līdz aizrīsies ar savu sarkanmataino mēli un nosmaks pavisam.
Nākamajai loģiskajai izvēlei it kā būtu jābūt Nacionālajai apvienībai un tieši šeit savā domu pavedienā es nonāku pie pašas mulsinošākās daļas: Nacionālās apvienības darbībā nav gandrīz nekā tās nosaukumam atbilstoša. Manuprāt, nacionāli noskaņotai partijai būtu jārūpējas par iekšēji saliedētu nāciju, kas ir droša pret ārēju apdraudējumu. Tā vietā mums ir "nacionāla" partija, kas visu savu laiku un enerģiju velta tam, lai sakāpināti interesētos par iedzīvotāju kājstarpēm un nodotos līdzpilsoņu seksualitātes mikromenedžmentam.
Ironiski, ka tā arī ir vienīgā NA atšķirība no Saskaņas: abam partijām ir izdevīga sašķelta un sanaidota nācija, abus uzbudina rakāšanās vēstures konfilktos, abām ir pilnīgi pie pakaļas, ka Aizsardzības ministriju vada zemkompji, abas izvēlas utopisku pašizolācijas politiku mērenas un pārdomātas bēgļu integrācijas vietā, un abas negribīgi pieņem Latvijas dalību ES un NATO. Vienīgā atšķirība: NA roka masē Latvijas iedzīvotāju bikšupriekšu, kamēr Saskaņas ķetna čamda rīdzinieku maku.
Iespējams, ka dažus NA biedru prātus tik ļoti nodarbina viendzimuma attiecību nianses, jo pašus māc bailes, ka tikai dažas rindiņas likumdošanā viņus šķir no kārdinājuma uzvilkt svārkus. Bet to es, protams, neņemos apgalvot un uzsveru, ka tās ir tikai vēja atnestas baumas, jo baidos kādā krēslainā vasaras vakarā ar celi izķert pa saulīti no Tēvijas sargu ielu patruļas.
Pēdējām divām pāri palikušajām partijām veltīšu attiecīgi katrai pa teikumam:
Par smaidīgo cilvēciņu krāsainajos uzvalkos un platmalēs es vienkārši nevaru. Savukārt, par Artusu Kaimiņu nebalsošu, jo joprojām neesmu sapratis vai savos raidījumos viņš viesiem tik bieži uzdod jautājumu "a tu dročī?", lai viņus pazemotu, vai vienkārši meklē kompāniju?
Kā paši redzat, esmu strupceļā. Ieteikumus pieņemu komentāros.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
