Foto: Cehs.lv kolāža

Ierijot dievmaizīti, kuru baznīctēvs ar labi atstrādātu kustību iegrūda manā gaidās pavērtajā mutē, nevilšus aizdomājos par šīs darbības spilgto līdzību ar to, kā kristietība savulaik ienāca tagadējās Latvijas teritorijā. No šīs apceres gan mani ātri izrāva pie aukslējām nekomfortabli pielipušais apaļais miltu plācenis, kuru centos nobakstīt ar mēli, nespējot sagaidīt, kad tam palīgā piesteigsies akcijas Kagora malks – Jēzus asiņu simbols.

Lai arī jau pāris nedēļas kā biju pabeidzis iesvētes mācību un kļuvis par draudzes locekli, tomēr mans prāts joprojām bija nemierīgs. To urdīja jautājums: vai, stāvot uz ceļiem šī kleitā tērptā vīrieša priekšā un vārda tiešā nozīmē tiekot sabarots mutē, es nenonāku pretrunā ar savu latvietību?

Man latviskā dzīvesziņa vienmēr ir asociējusies ar dažādu kokā grebtu sūdiņu izrotāšanu ar Lielvārdes jostai nospertām zīmēm, putras bļodiņas atstāšanu veļiem un šūpošanos saulgriežos, lai tētis visu gadu nekož. Visas no minētajām atrakcijām ir jestruma un spriganuma pilnas. Kristīgā baznīca turpretī piedāvā vāji barojošu maltīti, lētu uzdzeramo un miegainību veicinošas dziesmas nesaprotamā latīņu valodā, kuras vēsās mūra ēkās dzied izšuvumiem rotātā palagā tērpies vīrietis ar visai brīviem uzskatiem pedofilijas jautājumā.

Iespējams, ka jūsu paziņu lokā tas tā nav, bet man apkārt esošo līdzpilsoņu burbulī kristīgs cilvēks tiek uzskatīts par godājamu sabiedrības locekli, kamēr ar pagānisma tradīciju izpēti aizrāvies folkloras skandinātājs – par nekaitīgu, zāļu tējiņas sadzērušos dīvainīti, kuram nav vērts piegriezt īpašu uzmanību, bet no kura drošības pēc der turēties pa gabalu. Vēl negatīvāka attieksme ir tikai pret ateistiem, kurus uztver kā radījumus bez priekšstatiem par morāles un ētikas normām un tādiem, kuri jau ar vienu roku čamda Lucifera žākli.

Tas mani mulsina. Ne ateisti, ne pagāni, ne agnostiķi līdz šim man ne reizes nav mēģinājuši iestāstīt, ka esmu piedzimis kropls, bet man ir pavēlēts būt veselam. Ka neredzams debesu vīrs mani mīl tik ļoti, ka, ja man dzīves laikā neizdosies izveseļoties no iedzimtā defekta, es tūkstošiem gadu vārīšos katlā, klausoties kā cilvēka un kazas krustojums ar putuplastu braukā pa mitru stiklu vai ar dakšiņu skrāpē pusdienu šķīvi.

Ar šiem vārdiem ceru iekustināt nelielu diskusiju par to, kāpēc 2016. gadā Latvijas izglītības sistēmā joprojām pastāv kristīgā mācība. Lai arī tā, paldies Dievam (haha), nav obligāta, tomēr vecāku izvēles rezultātā katru gadu izčakarē gana daudz jaunos un dedzīgos prātus. Ja kādam šķiet, ka tur gluži nevainīgi tiek mācīta Eiropas kultūras un mākslas vēsture, kas nenoliedzami ir gana ciešā apkampienā savijusies ar kristietību, tad varu kā piemēru minēt Valsts izglītības satura centra izdotajā kristīgās mācības 1.-3. klasei paredzētajā mācību programmā uzstādītos mērķus. Tātad, jāsasniedz mērķis, ka bērns, citēju:

- prot pateikties Dievam par radību un gādību par to;
- zina, ka Dievs radīja pasauli labu;
- spēj pieņemt, ka varavīksne ir Dieva Derības zīme ar cilvēku;
- prot pastāstīt, kā Svētais Gars izmaina cilvēku dzīves;
- attiecas pozitīvi pret Baznīcu;
- zina, ka nepaklausība ir nāves cēlonis.

Pārējās pērles meklējamas šeit.

Es pats kopš iesvētes mācības pabeigšanas vairs neesmu aktīvs draudzē un, teikšu atklāti, esmu sašūpojies savā ticībā. Laikam priekš manis pārāk daudz bija Vecās derības incesta, apgalvojumu, ka visums radies pirms dažiem tūkstošiem gadu un, ka karos uzspridzināti zīdaiņi ir "Dieva plāns". Laikam būs jāpamēģina pagānisms vai ateisms: iespējams, ka tur spēšu atrast vairāk jēgas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!