Tomēr liels bija mans pārsteigums, uzzinot, ka šo piecu dienu laikā muzeju apmeklējuši vairāk, nekā 100 000 cilvēku. Respektīvi - identisks daudzums tam cilvēku skaitam, kas apmeklē muzeju viena gada laikā (pēc wikipedia datiem). Tātad, lai panāktu, ka latvieši apmeklē mākslas muzeju, no tā atlika vienkārši izvākt ārā mākslu.
Principā, atvērto durvju dienu laikā, muzejā bija apskatāma homeopātiskā māksla, jo darbiem ilgstoši atrodoties telpās, māksla uzsūkusies sienās un beidzot sasniegusi tādu līmeni, kas vidējam iedzīvotājam ir uztverams. Varētu pat teikt, ka tagad māksla uztverama daudz izteiktāk. Latviešu mīlestība pret homeopātiju ir vienīgais racionālais iemesls, kas izskaidrotu 100 tūkstošu cilvēku vēlmi stāvēt rindā, lai apskatītu svaigu remontu.
Kas gan ir 52 000 Latvijas, Baltijas un Krievijas gleznotāju un tēlnieku mākslas darbi, kas glabājas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, salīdzinot ar iespēju apskatīt svaigi krāsotu reģipsi un prasmīgi noslīpētas grīdas. Kas ir leģendāru latviešu lielmeistari nemirstīgi un nenovērtējami darbi, salīdzinot ar tautā tik silti pazīstamās un mīlētās būvfirmas RE&RE prasmīgo celtnieku veikumu. Ironiski, ka vislielāko apmeklētāju ievērību izpelnījās izremontētā muzeja bēniņu telpa - kupols - jo, acīmredzot, visi vēlējās redzēt, kā izskatās RE&RE uzstādīts jumts. Tā teikt - 34 miljonu remontam vajadzētu turēties, haha.
Pēdējo gadu laikā daudz runāts par to, ka Rīgas iedzīvotājiem nepieciešama sava "mākslas telpa" un sakopta "kultūrvide". Tukšu Nacionālo muzeju apmeklējušo cilvēku skaits pavisam skaidri norādīja, ka mākslas telpa mums tik tiešām ir nepieciešama. Un tieši pati telpa, nevis māksla. Mēs - latvieši - esam praktiski cilvēki. Tā vietā, lai sarauktu pieri izliktos, ka izprotam kādas gleznas gaismspēli, dziļo mākslinieka domu vai ekspresionisma otas triepienu, mēs labprātāk novērtēsim un komentēsim sienu līstēs nemanāmi paslēptas skrūves, vai prasmīgi kopā salaistus parketa dēlīšus.
Protams, būtu lietderīgi padomāt arī par to, kāpēc Latvijas Nacionālo mākslas muzeju gada laikā vidēji apmeklē mazāks cilvēku skaits, kā, piemēram, Marka Rotko mākslas centru Daugavpilī? Atkārtošu vēlreiz - DAUGAVPILĪ! Padomāt, vai restaurēta ēka padarīs mākslas darbus aizraujošākus un veicinās apmeklētāju skaita pieaugumu arī pēc gada, kad interese par svaigo remontu būs noplakusi.
Pēdējā desmitgadē citur pasaulē muzejos un mākslas telpā dominē inovatīvi un interaktīvi risinājumi, kas apvieno moderno ar seno, tādējādi rosinot apmeklētājus iedziļināties un labāk izprast mākslu. Galu galā - rosinot kaut vai tik vien, kā nežēlot naudu un regulāri apmeklēt muzejus. Bet rīdzinieks, izdzirdot, ka "muzejā atvērta jauna ekspozīcija" diemžēl nodomā "forši, viņi atkal samainīja vietām gleznas". Un grūti viņam kaut ko pārmest.
Protams, mākslas muzejs jau krietni sen bija pelnījis rekonstrukciju, tomēr aicinu neapstāties pie padarītā, un nākamos līdzekļus ieguldīt tam, lai nākotnē apmeklētājus priecētu ne tikai svaigs remonts un vecas, garlaicīgas gleznas, bet arī kaut kas, ko 21. gadsimta kontekstā patiesi drīkstētu nosaukt par ekspozīciju. Nacionālais mākslas muzejs ir katras sevi cienošas galvaspilsētas seja, tāpēc būtu jauki, ja mūsējā būtu kā Lelde Lietaviete, nevis Laimdota Straujuma.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
