Pagaidām gan nespēju līdz galam izlemt – Ilmārs ir korumpēts un rūdīts noziedznieks vai arī absolūti neveiksmīgu likumsakarību upuris, kurš, dodoties uz copi Kamčatkā, pilnīgi nejauši, pats to neapzinoties, nonācis pie viena galda ar Krievijas ieroču kompānijas Informācijas tehnoloģiju pētniecības institūta vadītāju. Nevēlos izklausīties pēc konspirācijas teorijām ticoša paranoiķa, bet šī nav gluži tā kompānija, kurā es vēlētos iztēloties godīgu Latvijas Bankas prezidentu, kuram ir pirmās pakāpes pielaide valsts noslēpumiem.

Ir pilnīgi skaidrs, ka ar 12 000 € mēnešalgu un čomiem-miljonāriem Maliginu un Kreisleru līdzās ir par maz, lai makšķerēšanas ceļojumā dotos cilvēka cienīgos apstākļos, tāpēc nākas braukt ar tūristu autobusu, apšaubāmas kvalitātes būdā nakšņot kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, kā arī pie skopi klāta galda ņukāt iekšā plikus vārītus kartupeļus. Šajā sakarā noteikti vēlos ierosināt paaugstināt Latvijas Bankas prezidenta atalgojumu.

Vēl ir skaidrs, ka pati lielākā vērtība ir labi draugi. Man ir daudz labu draugu, arī jums noteikti ir gana daudz labu draugu, bet reti kuram ir tik labi draugi kā Ilmāram. Piemēram, Tatjana Loginova, kas vienkārši tāpat iedevusi teju 20 000 €, Marija Sotņikova, kas iedevusi 40 000 €, vai Sandris Grasis, kas Ilmāram iedevis 45 000 €, – summas, kas nodokļu deklarācijā filigrāni norādītas kā "citi ienākumi" – jā, jā, tas jau par īpašumu izīrēšanu, jūs teiksiet! Vai arī tādi labi draugi kā Kreislers, kas gatavi izlīdzēt, iemaksājot 100 000 € drošības naudu. Bez liekas diršanas varu teikt, kā ir, – man reāli skauž.

Tikšanās ar komercbanku, tostarp arī tādu, kuru saistība ar Krievijas oligarhu naudas atmazgāšanu jau oficiāli apstiprināta, vadītājiem vēl it kā ir saprotama. Iztēlojos to aptuveni šādi: Ilmārs satiekas ar "Norvik bankas" akcionāru Grigoriju Guseļņikovu uz kafijas tasi un saka: "Klau, Grigorij, a davai pārstāj atmazgāt krievu piķi?" Bet tikties ar maksātnespējas administratoru Māri Sprūdu, lai uzklausītu viņa ieteikumus ar Latvijas Banku saistītu likumprojektu izstrādē, ir, maigi izsakoties, savdabīgs lēmums, kuram prasītos detalizētāku skaidrojumu.

Varbūt daži uz to raugās citādi, tomēr manās acīs Rimšēvičam par labu nenāk arī Saulveža Vārpiņa algošana par savu advokātu. Es viņa vietā nebūtu izvēlējies aizstāvi, ar kuru pirmā asociācija ir mafijas advokāts Toms Heigens no leģendārā Kopolas "Krusttēva".

Iepriekš Saulvedis aizstāvējis kukuļņemšanas lietā aizdomās turēto Valsts policijas (VP) Galvenās kārtības policijas pārvaldes priekšnieka vietnieku Arvilu Feierābendu, par izspiešanu grupā notiesāto Ogres domes priekšsēdētāju Egilu Helmani, kā arī Igaunijas miljonāru un dzelzceļa uzņēmuma "Skinest" īpašnieku Oļegu Osinovski, kura vārds izskanējis saistībā ar pusmiljona kukuli VAS "Latvijas Dzelzceļš" (LDz) valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim, lai notirgotu četras vecas dīzeļlokomotīves. Iespējams, dziļi sirdī visi šie kungi ir ļoti jauki un altruistiski cilvēki, tomēr šī nav kompānija, kurai pievienojoties raidi signālu: "Esmu totāli nevainīgs, mani apmelo!"

Protams, tās visas joprojām ir tikai neveiksmīgas likumsakarības, kas nekādā veidā nevarētu mest ēnu uz ļoti cienījama baņķiera reputāciju. Tikmēr paša Rimšēviča paustais viedoklis ir diezgan pretrunīgs. No vienas puses, viņam kā Latvijas Bankas prezidentam neesot pilnīgi nekādas teikšanas pār komercbanku sektoru. Vienlaikus viņš regulāri tiekoties ar pilnīgi visu banku vadītājiem un uzsverot, ka palikšana amatā ir kategoriski nozīmīga un neatsverama, lai atrisinātu "ABLV Bank" un "Norvik bankas" krīzes.

No vienas puses – Rimšēviča darbs Latvijas Bankā nekādi nespēj ietekmēt un neietekmē Finanšu un kapitāla tirgus komisijas lēmumus komercbanku pārraudzībā, vienlaikus viņš dažām komercbankām esot tik ļoti uzkāpis uz varžacīm, ka tagad saņem no tām draudus tikt nošautam. Domāju, ka Ilmāram vajadzētu pašam tikt skaidrībā, vai viņš spēj ietekmēt ar komercbankām saistītās lietas vai tomēr ne.

Cita starpā jāpiemin fakts, ka šī tomēr nav pirmā reize, kad Rimšēviča vārds izskan saistībā ar kukuļu izspiešanu, – jau deviņdesmitajos gados par to runāja pretrunīgi vērtētais mākslinieks un baņķieris Māris Ārgalis, kuram, protams, neviens neticēja. Arī tā noteikti bija nomelnošanas kampaņa.

Lai nu kā, pagaidām šajā lietā izskanējušas tikai varbūtības un pieņēmumi, tāpēc skaidru un nepārprotamu verdiktu pieņemt ir pāragri. Patiesību uzzināsim tikai tad, kad tiesa būs izskatījusi visus materiālus un pieņēmusi lēmumu. Lai gan, zinot Latvijas tiesu sistēmu, visdrīzāk, to neuzzināsim nekad.