Protams, protams, visi musulmaņi taču ir teroristi, bet kristieši ir jauki, pūkaini un mīloši. Kristietības vārdā taču neviens un nekad nav nogalināts, šī mīlestības un iecietības reliģija nesusi visiem tikai labu. Būsim reāli – Krusta karš, Breivīks un tūkstošiem mācītāju, kas apsūdzēti pedofilijā, ir tikai pārspīlējumi, apmelojumi vai neveikli izņēmumi.

Pret pašu "tezē jauniešu tikšanos" man nav nekādu pretenziju – cik esmu dzirdējis no draugiem, jau kopš deviņdesmitajiem gadiem tas bijis lielisks veids, kā par ļoti mazām naudas summām apceļot visu Eiropu, piecas minūtes tēlojot apzinīgu Jēzus mācekli, lai pēc tam nodotos vērienīgām alkoholisko substanču patērēšanām ar citiem līdzvērtīgi intensīviem kristiešiem.

Sākumā pieļāvu domu, ka tik necienīgi izmantot šo cēlo pasākumu var tikai dzērājlatvieši, bet izrādās, ka arī ārvalstu jaunieši pie saviem guļvietu nodrošinātājiem Rīgā mēdza ierasties ap divpadsmitiem naktī, paziņojot, ka rīta lūgšanos izlaidīs. Protams, nevaru apgalvot, ka viņi bija pārāk aizrautīgi lietojuši dieva dēla asinis – iespējams, pārlieku intensīva lūgšanās vienkārši izsūkusi visas spēka rezerves. Nav jau arī tā, ka kristietība aizliegtu lietot alkoholu. Nav arī tā, ka man pašam negaršotu, bet ne par to stāsts.

Stāsts ir par to, ka pirms kristīgo jauniešu pasākuma Rīgā sākās nejēdzīga spiešana uz rīdzinieku jūtām, un ziņu portālos parādījās publikācijas ar ne tikai neprecīzu, bet pat klaji melīgu informāciju. Otto Ozols, piemēram, rakstīja, ka "Tezē svētceļniekiem var nākties gulēt uz ielas". Protams, var gadīties, ka atsevišķi svētceļnieki pēc kāda no Vecrīgas reidiem palika guļam uz ielas, tomēr būtu bijis vērtīgi pirms bļaustīšanās ņemt vērā pāris būtiskus faktus.

Pirmkārt – pilnīgi visiem jauniešiem bija nodrošinātas guļvietas Rīgas skolās. Jā, gulēšana uz sporta zāles grīdas nav gluži pieczvaigžņu viesnīca, tomēr tā nekad nav bijusi problēma nevienam no tiem simtiem tūkstošu visa vecuma latviešu, kas kaut reizi piedalījušies Dziesmu un deju svētkos. Pats savulaik pat sameloju, ka nav kur Rīgā palikt, lai tiktu padzīvot skolā, kas vienmēr nāca komplektā ar jautru balli (kurš gan nav iegrābies uz durvju roktura uzspiestā zobu pastā, ko?).

Otrkārt – tik vērienīgus pasākumus jāsāk plānot vismaz gadu iepriekš, lai mēnesi pirms sākuma neizrādītos, ka nav kur izguldīt 15 štukas cilvēku, un "šādi Tezē organizētājvalsts tiek izvēlēta vienmēr" ir vairāk nekā sūdīgs pretarguments.

Treškārt – pēc pēdējiem pieejamajiem datiem, dievam tic un sevi par kristiešiem uzskata 44% Latvijas iedzīvotāju (kas ironiskā kārtā norāda, ka lielākajai daļai latviešu Satversmes preambula ar varu piespiedusi mīlēt kristīgās vērtības). Tātad – tie būs savi 300 000 rīdzinieku, kuri vismaz publiski pasludina sevi par īstiem un kārtīgiem kristiešiem. Man vienmēr šķitis, ka svētceļnieku uzņemšana ir ļoti kristiešu garā, tāpēc atļaušos minēt - vai nu visi Rīgas kristieši dzīvo sasodīti mazos komunālajos dzīvokļos, vai arī viņi nav pret sevi un citiem līdz galam atklāti.

Bet šis ir klasisks "ne mana cūka, ne mana druva" – gan jau kāds cits paņems. Un paņēma. Arī vairāki mani draugi, kuriem ar kristietību nekad nav bijis pa ceļam. Un viņi uzņemtu pie sevis arī musulmaņu, ebreju un pastafariešu jauniešus, tikai tāpēc, ka, atšķirībā no pašmāju "kristiešiem", ir jauki, izpalīdzīgi un neaizspriedumaini cilvēki. Iespējams, arī es kādu būtu uzņēmis, ja vien visus reliģiozos cilvēkus neuzskatītu par sava veida sektantiem ("Mans dievs ir īstāks par tavu, yo! Nē – mans dievs varētu tavējo piekaut!").

P.S.

Kāpēc Jēzus nepiedzima Delfu komentāros?

Jo šeit nevarēja atrast trīs gudros un jaunavu.