Kad bērnībā ēdu vecmāmiņas ceptās kotletes ar štovētiem kāpostiem, pie sevis klusībā biju nolēmis, ka tad, kad izaugšu liels, noteikti iemācīšos tos pagatavot tikpat garšīgi, ja ne vēl garšīgāk. Pagājuši pārdesmit gadi, esmu visādi izmēģinājies, tomēr nākas atzīt sakāvi – pagatavot labāk, nekā to darīja vecmāmiņa, vienkārši nav iespējams.
Līdzīgi nav piepildījušās arī citas manas bērnības prognozes, piemēram, joprojām neprotu sasiet kaklasaiti tik labi, kā to mācēja tēvs, neprotu izjaukt un pēc tam salikt atpakaļ kopā savas mašīnas karburatoru, kā to mācīja vectēvs, neprotu savas drēbes izmazgāt tā, lai tās smaržotu tikpat labi kā māmiņas mazgātās. Globāli domājot – es arī neesmu līdzvērtīgi labs cilvēks nevienam no viņiem.
Šis viss lika aizdomāties par to, ka ir lietas, kuras citiem padodas daudz labāk nekā man, vai jums, dārgie lasītāji. Lai kā arī nevēlētos, un, lai cik viedi mēs neizteiktos interneta komentāros, patiesībā mēs ne nieka nesaprotam no valsts pārvaldes un politikas kopumā. Mēs nepazīsim savvaļas dzīvniekus labāk nekā to dresētāji un nepārzināsim lūšu medību nianses labāk par īstiem medniekiem.
Un nevajag pat tik globāli, jo patiesībā esam nevarīgi arī mazajās – ikdienas lietās. Lai cik veikli mēs nebūtu ar adatu un nazi, mēs nevarēsim salabot apavus tikpat labi, kā to dara kurpnieks ar 40 gadu stāžu. Mēs varam sākt spēlēt klavieres, bet nekad nekļūsim par tādiem taustiņinstrumenta virtuoziem kā Raimonds Pauls. Tas, ka protam sanaglot kopā divus dēļus, nenozīmē, ka mums ir kaut vai niecīgas izredzes kļūt par izciliem, labi atalgotiem galdniekiem.
Iespēja komentēt visa veida Latvijas un pasaules aktualitātes dažādās interneta vietnēs radījusi maldīgu ilūziju par to, ka esam pilnīgi visu jomu eksperti. Pēkšņi mēs orientējamies politikas zinātnēs, nanotehnoloģijās, automašīnu tirgū, medicīnā un farmakoloģijā, zinām, kā pareizi trenēt Latvijas izlases hokejistus, kā labāk remontēt Barona ielu un vadīt pilsētu. Mēs zinām, kādi uzlabojumi nepieciešami izglītības sistēmā un slimnīcu darbībā, kā Mairim Briedim savus pretiniekus nogāzt otrajā raundā, kur meklēt nozaudētus suņus un kā apkarot jauniešu narkomāniju.
Mēs zinām, kā apturēt Sīrijas karu un nerimstošo bēgļu plūsmu, zinām, cik ilgi Lindai Leen vajadzētu atrasties solārijā, kāda ir daudzu pašmāju mūziķu patiesā orientācija, kā uzlabot Porziņģa fizisko formu, kā arī zinām, ka Otto Ozolam savus apcerējumus vajadzētu rakstīt vismaz uz pusi īsākus, lai kāds tos patiesi izlasītu līdz galam.
Saprotams, arī ikkatrs šī raksta lasītājs spēj uzrakstīt daudz labāku un interesantāku gabalu, un pieprasīt Sorosam lielāku honorāru. Šī puņķutapu Ceha autoru verbālā caureja nekad nav bijusi izturama un nav skaidrs, kāpēc Delfi to joprojām publicē. Un vispār jau Ceha rakstiņi agrāk bija daudz labāki.
Laika gaitā pazudusi veselīga un loģiska paškritika, kas ļautu pieņemt faktu, ka lielākajā daļā gadījumu ir cilvēki, kas konkrēto lietu pieprot daudz labāk par mums. Pieņemt to, ka politiķi tomēr ir zinošāki par mums politikā, ka hokeja treneri saprot, ko dara, ka Ugunsgrēka scenāristi piedāvā skatītājiem precīzi to, ko tie vēlas redzēt. Saprast, ka ziņu portālu izklaides sadaļas ir tik infantilas nevis tāpēc, lai debilizētu nāciju, bet gan tāpēc, ka tieši šādu saturu tauta vēlas lasīt un ir pelnījusi. Jūs taču piekritīsiet, ka patiesībā mēs neesam eksperti pilnīgi visās jomās, vai ne?
Ko es ar šo visu vēlējos pateikt? Tikai to, ka homoseksuāls vīrietis noteikti prot uztaisīt daudz labāku minetu nekā sieva. Padomājiet par to.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
