"Fui, kā tu vari ēst tās līķmaizītes?!" uz mani nosodoši paskatījās vegāne Laura brīdī, kad es kādā saviesīgā pasākumā snaikstījos gar kanapē maizītēm ar vistu. "Turklāt tu vispār zini, ko baltmaize nodara tavam ķermenim?" viņa turpināja. Es nedaudz uzkāros, jo sāku analizēt situāciju. Pavisam, pavisam nedaudz.
Es Lauru pazīstu nosacīti. Mēs sveicināmies un nepieciešamības gadījumā varam pārmīt dažus vārdus, nejūtoties par to neveikli. Tomēr ikdienā nekomunicējam teju nemaz, ja vien neņem vērā abpusēju "like" spaidīšanu attēliem sociālajos tīklos. Tas nav tāpēc, ka mums no sirds patiktu vienam otra bildes vai mēs novērtētu to māksliniecisko pievienoto vērtību. Tas vairāk saistīts ar atgādinājumu "es tevi daļēji pazīstu, tāpēc atbalstu tavu eksistenci".
Un man šķita, ka es zināmā mērā respektēju to, ko viņa dara. Vegānu dzīvesveids nav viegls. Paralēli visiem "ārkārtīgi smieklīgajiem" jokiem par lapu un zāles ēšanu, ko viņiem nākas dzirdēt gandrīz vai visu laiku, maltītes sagatavošanai vegāniem nākas veltīt milzīgus resursus. Gan idejiskā, gan tehniskā līmenī – izdomāt, atrast sastāvdaļas un pagatavot. Es to zinu, jo sociālajos tīklos esmu desmitiem reižu redzējis, kā Laura šturmē nelielu veikalu plauktus, gavilējot, ka "šeit nav nekā vegāniem".
Uzskatu, ka vegānismu ar pilnvērtīgu dzīvesveidu apvienot ir sarežģīti, tāpēc vēl jo vairāk mani izbrīna, kur viņiem rodas laiks un enerģija, lai mācītu mani dzīvot pie kanapē maizīšu stenda. No Lauras vēlmes man atvērt acis deduktīvi secinu, ka viņas gadījumā tas nav jautājums tikai par uzturu. Tas ir jautājums par ideoloģiju, ko viņa piekopj, un vēlmi savu skatījumu iepotēt arī man.
Šis skatījums paredz ētiskas dabas jautājumus sakarā ar dzīvnieku tiesībām tikt izmantotiem jebkādu produktu radīšanā. Ne tikai gaļas. Arī piena, piemēram. Nedaudz cēli. Nedaudz muļķīgi. Nedaudz intriģējoši.
Redzi, Laura, tu esi ne tikai tas, ko tu bāz mutē.
Atmiņā attinu iepriekšējā dienā redzēto video sociālajos tīklos, kur viņa runāja par veselīgu dzīvesveidu svaru zālē. Viss, protams, ir ļoti jauki, taču es varu apzvērēt, ka vegāne sēdēja uz beņķa, kas apvilkts ar ādu. Un Laura noteikti ir iegādājusies šīs vietas abonementu. Un viņas nauda subsidē šādu krēslu iepirkšanu, līdz ar to – dzīvnieku nokaušanu. Interesanti. Laura atsakās dzert no laimīgas un pļavā mītošas brūnaļas atlietu pienu, taču neiebilst svīdināt savu pēcpusi uz miruša dzīvnieka ādas?!
Laura pārvietojas ar divriteni. Es to zinu, jo redzēju, kā viņa ar to ierodas uz mūsu kopīgi apmeklētu pasākumu. Ratu gumijas izgatavošanā ļoti plaši izmanto dzīvnieku taukus, taču rāmja metāla ražošanā – kaulu ogles. Kā tieši Lauras vizināšanās uz dzīvnieku ciešanu rēķina saskan ar viņas ideoloģiju? Vai arī viņa mājās savu vegāno smūtiju maļ ar blenderi, kura izgatavošana notikusi ekoloģiski? Un tieši viņas mājās nekas neturas kopā, pateicoties dzīvnieku valsts produktu izcelsmes līmēm? Es neticu, jo, cik atminos no bildēm, viņa nedzīvo alā vai mežā.
Gluži pretēji. Viņa dzīvo ļoti modernos apstākļos, ko mēdz demonstrēt sociālajos tīklos – pateicoties savam ekoloģiskos apstākļos ražotajam telefonam. Kā viena no demonstrētajām lietām sociālajos tīklos figurēja pavisam dabīgs jūras sūklis viņas vannas istabā, kas ir īpaši pretīgi, ņemot vērā, ka sūklis ir bezmugurkaulnieku dzīvnieku tips. Tā berzēšana gar kājām ir identiska beigtas lapsas turēšanai uz pleca, narvaļa raga aproču pogām vai Amūras leoparda boksa maisam. Tiesa, šeit Laura ir sprukās, jo vegāniem piemērots sūklis būtu ražots no ļaunas un dabu iznīcinošas sintētikas.
Es brītiņu stāvēju pie kanapē maizīšu stenda un klusēju, kamēr šī informācija apstrādājās manā galvā. Laura tikmēr gaidīja reakciju.
"Ej dirst," es viņai noteicu un draudzīgi pasmējos. Laura arī pasmējās.
Viņa domāja, ka aiz šīs atbildes slēpjas nelabojams primāts, kurš iestrēdzis savā attīstībā. Savukārt es domāju, ka aiz šī komentāra slēpās mana vēlme neielaisties tālākā sarunā ar dubultu morāli piekopjošu divkosi. Pēc tam mēs runājāmies par laikapstākļiem.