Vienīgā iespēja iekļūt Latvijas valsts likumdevēja rindās un reāli lemt par savas tautas likteni ir startēt no kādas politiskas partijas, kā to nosaka mūsu vēlēšanu likums. Pilsoniskas sabiedrības, tas ir, tādas sabiedrības, kas aktīvi iesaistās politiskajā dzīvē izveidošana ir teorētiski katra mūsu politiskā spēka mērķis, jo bez tās demokrātiska valsts nav iedomājama.
Trūkumā dzīvojošā tauta arvien vairāk aptver, ka vēlas sociālu valsti nevis karojošo kapitālismu, arvien biežāk atbalsta sociāldemokrātiskās idejas. Kā noskaidrojās 24.martā, cilvēki nemaz nav vienmēr inerti, bet ir gatavi iesaistīties sava likteņa lemšanā, proti, uz minētajā datumā notikušo jaunās Sociāldemokrātu savienības, kuras līderis ir Egils Baldzēns, dibināšanas kongresu bija ieradušies tuvu pie 700 atbalstītāju no visas Latvijas. Daudzi pārstāvēja jau izveidotas savienības atbalsta kopas.

Apkopojot atbalstītāju anketas, tika konstatēts, ka divas trešdaļas no tiem nav iepriekš darbojušies nevienā politiskajā partijā. Tātad tie nebija nekādi pārbēdzēji, bet cilvēki, kas vēlas būt aktīvi un galvenais – kas noticēja, ka tiek dibināta jauna sociāla, demokrātiska un nacionāla partija. Šodien varam droši teikt – viņi kļūdījās. Tika nodibināta partija, kas palīdzēs Egilam Baldzēnam iekļūt Saeimā, kas aizstāvēs Andra Zorgevica un dažu citu personu ekonomiskās intereses. Un vadīs šīs partijas darbu bijusī Komjaunatnes sekretāre Mārīte Rukmane-Teivāne, izmantojot vecās, pārbaudītās padomju laika metodes.

Šādus apgalvojumus man ļauj izteikt partijas dibināšanas kongresā redzētais. Rukmanes kundze gan bija papūlējusies, lai katram tiktu iedota sarkana pildspalva un mapīte ar materiāliem, tomēr baltas lapas tajā ielikt bija “aizmirsusi”. Parasti šādos pasākumos mapītēs ir atrodamas arī neaprakstīts papīrs, uz kura rakstīt savus priekšlikumus, idejas utt. Šajā kongresā bija vajadzīga vienīgi sarkanā pildspalva, acīmredzot - lai pasvītrotu skaistākās vietas izdalītajos tekstos.

Tikko atbalstītāji bija paspējuši izstāvēt rindas un ieņemt vietas zālē, kā viens pēc otra uz balsošanu tika likti būtiski jautājumi. Protams, ka lielākā daļa nesaprata, kas notiek. Ar izskaidrošanu neviens nenodarbojās, debates netika pieļautas, jo trūkstot laika. Pat statūtu projekts nebija iepriekš izsūtīts un sākoties kongresam to tīri fiziski nebija iespējams izlasīt.

Bet kas gan tās par idejām – lasīt savas partijas pamatdokumentu, dibinātājiem izteikt savas vēlmes un priekšlikumus par to, kā jāorganizē pašu partijas darbs! Priekš kam tad ir orgkomiteja? Naivajiem ļautiņiem, kas nāca dibināt jaunu un demokrātisku partiju, tika skaidri pateikts, ka viņiem nav tiesību lemt par šīs partijas darbu. Odisejam Kostandam acīmredzot bija iepriekš pieejams statūtu projekts, tāpēc viņš bija sagatavojis dažus būtiskus priekšlikumus.

Statūtu redkolēģija bija sašutusi. Viņi esot strādājuši un pūlējušies, un tagad atnāk te viens biedrs un grib kaut ko mainīt, to redkolēģija nevar atbalstīt. Priekšlikumus varēšot izteikt vēlāk. Vēlāk nozīmē – kad pēc viņu izstrādātajiem statūtiem būs ievēlēta partijas vadība, kad būs izvirzīti kandidāti uz Saeimas vēlēšanām un varbūt pat – pēc vēlēšanām. Priekšlikums netika likts uz balsošanu. Pūlis, neiedziļinoties un pat neizlasot statūtu projektu, pacēla savas rociņas un nobalsoja “par”.

No šī brīža kongresā sākās pilnīgs haoss, kur tikai orgkomiteja saprata notiekošo un tāpēc arī viegli varēja panākt sev vēlamo rezultātu. Par apstiprināto darba kārtību tika aizmirsts, pēkšņi atradās pietiekami laika, lai vesela rinda aktīvistu kāptu tribīnē un teiktu skaistas runas, paustu labas un pareizas idejas. Šo laiku reāli domājošie cilvēki varēja izmantot pēc vajadzības. Kopu pārstāvji, kuri pamatoti kandidēja uz vietām partijas domē, dalīja savus CV, lai cilvēkiem būtu iespējams spriest par viņu piemērotību amatam.

Orgkomiteja savukārt kala plānus, kā nepieļaut lai šie atbalstītāji no dažādām Latvijas vietām, tiktu pie teikšanas. Situācija kļuva “dramatiska” – bija skaidri redzams, ka pūlis organizējas, ka ir domubiedru grupas, kas izvirza savus pārstāvjus. Par nelaimi totalitārisma un autoritārisma piekritējiem pēdējā desmitgadē pie mums ir parādījušās dažas pilsoniskas sabiedrības iezīmes. Orgkomiteja nevarēja nepamanīt, ka viņu priekšā neatrodas aunu bars, kas vēlas tikai un vienīgi atdot savu balsi par “partijas” sarakstu. Arī šis pūlis bija domājošs, tas gribēja piedalīties un gribēja redzēt vadībā cilvēkus no savas pilsētas, rajona, no savas kopas, kurus viņi labi pazīst un no kuriem varēs prasīt atbildību.

Man laikam nav jums jāstāsta, ka orgkomiteja atrada izeju. Mapītē, kuru neviens nebija paspējis izlasīt, uz kādas lapas bija noteikts, ka kandidāti partijas domei jāpiesaka stundas laikā pēc kongresa sākuma. Diemžēl lielākā daļa nokavēja. Līdz ar to kongresam tika piedāvāts balsot par orgkomitejas piedāvātajiem cilvēkiem, no kuriem liela daļa ir a/s “Latvijas dzelzceļa” darbinieki. Viens saraksts – vienprātīgs balsojums. Gluži kā vecajos labajos laikos.

Šo pazemojumu tie cilvēki, kas bija nākuši ar ticību un paļāvību, neizturēja un pameta zāli. Jau pirmajā partijas darbības dienā tā ir zaudējusi pusi savu atbalstītāju, zaudējusi tieši tos, kuri gribēja strādāt. Zālē palika vecāki kungi ar it kā aukliņās piekārtām rokām, kuras tā vien cilājas balsot “par” katru orgkomitejas lēmumu.

Starp zāli pametušajiem dzirdēja runājot, ka viņi iešot labāk pie Repšes. Es tiešām ceru, ka šie cilvēki, kas reiz ir cēlušies, lai liktu savu roku pie stūres rata, neatmetīs ar roku, ļaujot Latvijā saimniekot dažām lielāko ekonomisko spēku marionetēm un bijušajiem kompartijas aktīvistiem, bet aktīvi darbosies vienā vai otrā partijā.

Egils Baldzēns pierādīja, ka viņam nav vajadzīga un pat šķiet bīstama domājošu un lemtspējīgu cilvēku partija, kādu viņam bija reāla iespēja izveidot. Ir vajadzīgs pūlis, kas uzklausa, nobalso un paraksta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!