Nu, ko darīt, ja vīrietis negrib tevi precēt, nu ko? Paņemt aiz krāgas un ar varu vest viņu uz dzimtsarakstu nodaļu vai baznīcu? Noliegt mīlestību un notīties no tāda mērgļa?
Vai viņam būtu personiskas psiholoģiskas, reliģiskas, dzimtas uzskatos balstītas vai citādas pretenzijas pret laulību, nav svarīgi – svarīgi ir tas, ka savienība juridiski nav noslēgta.
Bet jums ir kopēji bērni, nosacīti kopīgas mantiskas saistības (nosacīti, jo juridiski tās nepastāv) un tas no pāra, kurš jebkādu notikumu gadījumā, uzņemsies lielāko atbildību, ir pilnīgi sasaistīts tikai aplamas likumdošanas dēļ.
Es nedomāju tikai šķiršanos, bezatbildību, nerūpēšanos par bērniem, bet arī jebkādus slimības, mantošanas un citus gadījumus, kad attiecībās valstiski nenoregulēts pāris ir absolūti beztiesisks likuma priekšā, pilnībā atkarīgs no otra vai viņa radinieku iegribām un garastāvokļa. Tā bezspēcība, kad esi ierauts šādu notikumu virpulī un piedzīvo ar to saistītās konsekvences uz savas ādas, ir nogalinoša un pazemojoša.
It īpaši krīzes situācijās, kad tu jau tāpat esi maksimāli ievainots un neaizsargāts.
Es iestājos par Kopdzīves likumu arī atšķirīgas seksuālās orientācijas pāriem, jo uzskatu, ka viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā pārējie – ar savām jūtām, emocijām, mīlestību, krīzēm, gaidām un cerībām, natkarīgi no tā, vai viņiem aug bārda vai krūtis.
Dzimumam nav nekādas nozīmes, jo mēs visi esam cilvēki, turklāt attīstīti cilvēki, kas dzīvo mūsdienīgā, demokrātiskā valstī un viens no mūsu pamatpienākumiem ir būt cilvēcīgiem ne tikai attieksmē un vārdos, bet arī darbos.
Jebkādas cilvēku grupas ignorēšana, diskriminācija, apkarošana pēc viņu bioloģiskās izvēles un nepieciešamības, ir absurda ne tikai no dabaszinātņu, bet arī no humānā skatupunkta. Mums ir jāpieaug savā prātā un sirdsapziņā, ļaujot visiem justies vienlīdzīgiem un līdztiesīgiem, jo tikai tā mēs varam atļauties saukt sevi par cilvēcīgiem cilvēkiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
