Dagnija Zvidriņa: katrai slimnīcai savu Laventu

Tik nekritiska iedzīvotāju uzticēšanās Bankas Baltija skaistajiem solījumiem par 100% peļņu gadā un masveidīga brīvprātīga naudas nodošana šāda tipa iestādījumos, kā tas notika pie Latvijā 90. gadu sākumā, nebūtu iespējama nevienā kaut cik attīstītā kapitālistiskā valstī. Elementāru ekonomikas likumu nezināšana, sociālisma laikā ieaudzinātā reliģiska uzticība un pakļaušanās amatpersonu solījumiem komplektā ar vēlmi pavairot bagātību bez piepūles ir izmaksājusi ļoti dārgi. Tātad tieši sabiedrības apziņas (ne)attīstības līmenis, nevis ekonomiskās iekārtas maiņa pati par sevi, bija galvenais cēlonis toreizējai finansu katastrofai.

Bankas Baltija gadījumā atsedzas Latvijas sabiedrības problēmas attieksmē pret atbildību par savu rīcību. Cik mierīga varētu būt sirdsapziņa, ja atbildību par visām nekrietnībām varētu novelt uz citplanētiešiem, kuri ar hipnozes palīdzību paverdzinājuši un ar spēku izmantojuši nabaga cilvēciņus. Citādi, kurā nebūšanā vien iedziļinies, visur redzama cietušās puses (šoreiz sabiedrības) aktīva un brīvprātīga līdzdarbība pašas smilšukastēs un skolas solos izaudzinātajiem “ļaundariem”. Kļūst kaut kā nepatīkami. Nebūtu notikusi miljonu pazušana Bankā baltija, ja godīgie pilsoņi paši un brīvprātīgi nebūtu nodevuši savus ietaupījumus. Lavents nepierunāja mazus bērnus, lai tie no mammas zeķes vai tēva seifa atnestu naudiņu un ieguldītu viņa bankā uz 100 procentiem.

A.Lavents iesniedzis sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Visai iespējams, ka viņš šajā procesā uzvarēs Latvijas valsti, jo personu ilgstoša turēšana apcietinājumā bez tiesas sprieduma Latvijā tiešām ir vispārzināma problēma un cilvēktiesību pārkāpums. Un tad, kā savā vēstulē bija norādījis kāds Dienas lasītājs, Latvijas nodokļu maksātājiem papildus Bankā Baltija izkrāptajiem miljoniem vajadzēs Laventam maksāt arī kompensācijas. Izrādās, vēlēšanās par katru cenu sodīt sabiedrības trūkumu izmantotāju var būt saistīta ar papildus izdevumiem.

Grūti pateikt, kas – cietums, konvojs, pats Lavents, Linezera slimnīca vai kāds cits - organizē slavenā pacienta nenovēršamo atgriešanos vienā un tajā pašā ārstniecības iestādē. Centrālcietums pats atzinis, ka aparatūras trūkuma dēļ savā slimnīcā nevarot nodrošināt Laventa ārstēšanai vajadzīgos apstākļos. Bet, ja Laventu tur ar tiesas lēmumu ieliktu un viņa veselībai kaut kas notiktu, tas atkal būtu cilvēktiesību pārkāpums, kuru atkal varētu izskatīt Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Šādos apstākļos Lavents veiksmīgi izmanto savas pacienta tiesības izvēlēties ārstējošo ārstu un atbilstošu slimnīcu.

Ja viņš maksā 20 latus par katru Linezera slimnīcā pavadīto dienu (13 reizes vairāk nekā valsts noteiktā pacienta iemaksa par dienu), kas jau atbilst reālajām ārstēšanas izmaksām, tad Linezera ārstu rūpes par šī pacienta veselību kļūst pavisam saprotamas. Lavents taču ir vistiņa, kas dēj zelta oliņas! Katrai Latvijas slimnīcai varētu novēlēt pēc iespējas vairāk tādu Laventu - maksātspējīgu tiesājamo ar veselības problēmām. Tas samazinātu valsts piešķirtā finansējuma deficītu, un varbūt tad slimnīcas varētu atļauties saglabāt pašreizējo medmāsiņu skaitu, pat nedaudz paaugstinot algas. Nenormālā situācijā - neikdienišķi risinājumi. Ir saprotama citu slimnīcu nevēlēšanās uzņemties tik skandaloza pacienta ārstēšanu, bet jāatzīst, ka Laventa skandāls atšķirībā no draudošā medmāsiņu streika vismaz ienes naudu.

Diez vai Laventa tagadējā epopeja būtu iespējama valstī, kurā slimnīcas (gan cietuma, gan pārējās) un citas iestādes ir normāli finansētas un rūpējas par savu reputāciju, kur ir sakārtota likumdošana. Bet Latvijā tiek imitēta sociāla valsts, kura, neskatoties uz pašas nespēju segt iestāžu reālos izdevumus, rūpējas, lai tās pilsoņi nejustos pārāk apgrūtināti ar naudas rūpēm un nākamajās vēlēšanās ievēlētu tos pašu sociālās valsts imitatorus. Jo lielākā daļa pilsoņu vēl nav psiholoģiski gatavi, nav finansiāli spējīgi paši maksāt 20 latus par katru slimnīcā pavadīto dienu vai apdrošināt savu veselību par stresa izraisītu slimību ārstēšanu, par dzēruma kautiņā lauztiem kauliem, plaušu karsoņiem pēc varonīgas pastaigas bez cepures mīnus 20 grādu salā vai alkoholisma izraisītām slimībām. Toties pilsoņi ir gatavi ļauties apkrāpties, no nodokļiem maksāt kompensācijas saviem apkrāpējiem un riskēt ar veselības aprūpes un citu sociālo labumu pieejamības zaudēšanu. Katrā laikā.

Par nezināšanu, mantkārību, strausa sindromu, bezatbildību un citām bērnišķībām ir jāmaksā. Latvijas sabiedrība par to Bankas Baltija gadījumā jau ir samaksājusi naudā un, iespējams, vēl samaksās, arī ar starptautisko prestižu. Arī Lavents maksā par savu negodīgo rīcību – ar veselību. Kamēr indivīds vai sabiedrība nerīkosies ētiski, izvairīsies no atbildības par savu rīcību, nesāks pieņemt esošo situāciju un atbilstoši rīkoties, vienmēr atradīs kāds, kas savtīgi manipulēs un izmantos – ar solījumiem, draudiem vai glaimiem.