Tāpēc es augstu vērtēju Zemkopības ministrijas jaunāko informāciju, ka meža nozare ir pārspējusi pašas optimistiskākās prognozes - koksnes un tās izstrādājumu eksports pērn gada laikā pieaudzis par 10%. Uzskatu, ka ir svarīgi runāt un sniegt analīzi par meža nozari kā par vienu no mūsu valsts tautsaimniecības stūrakmeņiem, tās problēmām, riskiem un iespējām, turklāt pašlaik tas ir jo īpaši aktuāli. Kāpēc? Labāk par visu pēc kārtas.
Pašlaik ģeopolitiskā situācija spiež bažīgi lūkoties uz Krieviju kā uz nestabilu eksporta partneri. Savukārt meža nozare ir tā, kuru Krievijas neprognozējamība neskar – sankciju ietekme meža nozarē nav jūtama, jo uz Krieviju tās eksports ir pavisam neliels.
Latvija attīsta eksportu uz citiem reģioniem – galvenokārt Eiropu, kur esam spēcīgi konkurenti somiem, zviedriem un citiem meža nozares gigantiem. Protams, Eiropa nav panaceja, un tās ekonomikas attīstības rādītājus varētu vēlēties labākus, bet mūsu meža nozare nekoncentrējas tikai uz Eiropu vien.
Arī 2015.gada iesākums nav noņēmis bažas par Krievijas un Ukrainas konflikta ietekmi uz Latvijas ekonomiku, tāpēc mums arvien jādomā un jāattīsta tās nozares, kas ir stabilas, sevi pierādījušas un kuras ražo un eksportē produkciju ar pievienoto vērtību, kāda neapstrīdami ir arī meža nozare. Jāpatur prātā arī tas, ka tieši eksports bija tas, kas Latviju spēja "izvilkt" no krīzes un nostabilizēt ekonomisko situāciju valstī.
Protams, nevar noliegt, ka latviešiem saistoši arvien licies skaitīt mantru par Latvijas mežu izciršanu, bet kā zinātnieks varu apgalvot tieši to pašu, ko pērnā gada nogalē ar dažādiem speciālistiem secinājām ekspertu diskusijā Jelgavā par meža nozares lomu un Latvijas ekonomisko neatkarību.
Diskutējot ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras priekšsēdētāju Jāni Endziņu, DNB bankas ekonomistu Pēteri Strautiņu, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoru Kristapu Klausu un citiem speciālistiem, nonācām pie secinājuma, ka Latvijai meži ir un būs arī pēc daudziem gadiem, tāpēc šajā Krievijas-Ukrainas un pasaules ekonomikas notikumu kontekstā Latvijas mežus ir iespējams un nepieciešams apsaimniekot efektīvāk un intensīvāk, jo mums tam ir visi nepieciešamie priekšnoteikumi un iespējas.
Lai gan sabiedrībā nereti uzvirmo dažādi mīti un viedokļi, ka meži masveidā tiekot izcirsti un netiekot pienācīgi apsaimniekoti, objektīvi statistikas dati liecina par pretējo. Ikgadējie ciršanas apmēri Latvijā atbilst ilgtspējīgas saimniekošanas pamatprincipiem, un tie nepārsniedz ikgadējo koksnes krājas pieaugumu. Var teikt, ka pašreizējie ciršanas apjomi veido apmēram 70% no potenciāli iespējamiem apjomiem, ko varētu atļauties, saimniekojot mežos ilgtspējīgi, pielietojot jaunākās zinātniskās atziņas un tehnoloģijas. Tajos joprojām varētu gan ogot, sēņot un atpūsties, gan tajos būtu iespējams saglabāt bioloģisko daudzveidību.
Tāpat jāatceras, ka nav svarīgi, cik liela ir mūsu zeme, bet svarīgi – cik efektīvi to protam apsaimniekot. Un šeit nu gan varam teikt, ka mums ir ievērojams izaugsmes potenciāls. Ja salīdzinām rādītājus ar Eiropu, tad Latvijas meži aizņem 2% no visiem Eiropas mežiem, bet mūsu koksnes krāja veido 2,7% no visiem Eiropas meža resursiem, kas nozīmē, ka mūsu meži ir kvalitatīvi, mēs apsteidzam citu valstu vidējos rādītājus.
Mēs apsteidzam arī kaimiņus lietuviešus un igauņus. Ja pretnostatām Latviju, piemēram, mežu lielvalstij Somijai, tad pēc meža platības tā ir 7,6 reizes lielāka, bet krājas apmēri tajā ir vien 3,6 reizes apjomīgāki nekā Latvijā.
Arī meža statistiskās inventarizācijas dati rāda, ka ikgadējais koksnes krājas pieaugums Latvijā ir 25 miljoni kubikmetru, bet mēs no tā izstrādājam stipri mazāk, tāpēc kopējā koksnes krāja pēdējo piecu gadu laikā ir palielinājusies par 20 miljoniem kubikmetru.
Ja pašlaik tiek cirsti apmēram 12 miljoni kubikmetru, ciršanas apjomus būtu iespējams droši palielināt līdz 16 vai 17 miljoniem kubikmetru gadā, ja tiktu nocirstas mazproduktīvās un nekvalitatīvās audzes un atbrīvota zeme produktīvāku audžu veidošanai. Šāda audžu nomaiņa ilgtermiņā mūsu ekonomikai un eksportam dotu jūtamu labumu.
Galvenais – latviešiem būtu vērtīgi apzināties, ka meža nozares attīstība ne tikai dos labumu mistiskai "ekonomikai" un "valstij", bet tās ieguvumi jūtami pie mums atgriežas labāku ceļu, infrastruktūras, lielāku nodokļu, vairāk darbavietu, lielāku pensiju, labākas veselības aprūpes un citu labumu veidā. Tās ir taustāmas un gana saprotamas lietas, tikai mums ir jāapzinās prioritātes un savas stiprās puses. Un māka, spēja un varēšana veiksmīgi darboties meža nozarē vienmēr ir bijusi mūsu priekšrocība.