Darba tiesībās darba ņēmēji Latvijas valstī ir zaudētāji. Labējo partiju diktāts gandrīz 30 gadu garumā ir paveicis savu. Darbinieks dodas trimdā uz ārzemēm, kur darba ņēmēja tiesības tiek respektētas. Latvija paliek arvien tukšāka.
Kāpēc kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā šajā jomā klājas daudz labāk? Atbilde ir ļoti vienkārša – tur valsti ir vadījuši atbildīgi kreisi sociāldemokrātiski spēki, līdz ar to valsti ir cikliski vadījušas gan labējās, gan kreisās partijas. Šāds attīstības modelis garantē, ka intereses un vajadzības tiek sabalansētas. Savukārt Latvijā ir bijis tikai ultralabēju partiju diktāts sadarbībā ar politbiznesu. Nevar arī teikt, ka pie vainas būtu tikai oligarhi, jo, kā redzams, arī bez oligarhiem ir pietiekami daudz darboņu – maksātnespējas administratori un zvērināti tiesu izpildītāji, OIK darboņi, Rīgas ielu būvētāji un vēl daudzi citi.
Lai vai kādā datumā ir ierakstīti svētki darbam, arvien vairāk cilvēku paliek bez tā. Šajā dienā visā pasaulē darba cilvēki atgādina – mums ir tiesības. Vai darba cilvēks būtu jāieraksta minoritātēs, lai pievērstu uzmanību viņa tiesībām? Jo par minoritātēm atbildību prasa Eiropa. Darba cilvēks Eiropas birokrātus neinteresē.
1. maijs Latvijas valsts kalendārā ir ierakstīts sarkanā krāsā – svētku diena, bet īpaša uzmanība Darba svētkiem netiek pievērsta – arī Latvijā tie parasti paiet klusi. Valsts vara šos svētkus klaji ignorē. Nav dzirdēts, ka valdība un Saeima šajā dienā runātu par darba cilvēku, godinātu čaklākos darba darītājus. Vieglāk ir paklusēt.
Ārzemēs arodbiedrības šajā dienā iet demonstrācijās, rīko piketus, atgādina un parāda – mēs esam spēks, ar kuru varai ir jārēķinās.
Latvijā arodbiedrības par Darba svētkiem ir pilnībā aizmirsušas. Mūsu arodbiedrības (LBAS) jūtas tik komfortabli kā valdības partneri, tādēļ cīņa par darbinieku tiesībām tām ir apgrūtinoša un traucējoša – kā tautā saka: "Ko nu partneriem lēksi acīs." Tas pats sakāms par daudzām tā sauktajām neatkarīgajām "kabatas" arodbiedrībām – tās jūtas komfortabli uzņēmumu vadības paspārnē. Bet arodbiedrības, kas tomēr cīnās par darba darītāju tiesībām, tiek ignorētas gan no valdības, gan darba devēju puses, gan sabiedrības kopumā. Daudzi saka: "Cīnies, mēs paskatīsimies, ja ies labi, tad pievienosimies."
Vai Latvijā darba cilvēks var justies droši, ka viņa tiesības ievēros un aizsargās? Nē! Valdībai nav laika domāt par darba cilvēku. Valdībai nav ne gribēšanas, ne varēšanas domāt par vienkāršo darba darītāju. Nodokļu reformu vienkāršs cilvēks saprast nevar. OIK vispār neizprotama. Izglītības reforma – kārtējā kāpšana uz grābekļa. Valdība veic reformas tikai procesa dēļ, lai novērstu uzmanību no īstajām problēmām. Atbildība par reformām un to galarezultātu netiek prasīta. Tāpat valdība aktīvi iedzīvina dažādas Eiropas prasības, nerēķinoties ne ar Latvijas valsts un tās iedzīvotāju interesēm un vajadzībām, ne arī to, ka Latvija ir neatkarīga valsts un no Eiropas nāk ieteikumi, nevis obligātas prasības. Tiesu sistēmā diemžēl darba tiesības neizprot, tiesībās aizsargātā tiesu sistēma nesaredz, ka darba ņēmējs ir neaizsargāts, nevar atļauties dārgus advokātus. Savukārt darba devējam ir gan finanses, gan administratīvie resursi. Arī arodbiedrību darbību daudzi darba devēji ierobežo vai pat klaji ignorē.
Bet. Vienkāršais darba cilvēks grib tikai strādāt un saņemt par to cilvēka cienīgu atalgojumu, lai varētu pabarot sevi un ģimeni un samaksāt arvien pieaugošos rēķinus. Tā vietā valdība liek vienkāršajam cilvēkam iet pie pašvaldības un pazemīgi lūgt palīdzību.
Kas šodien Latvijā ir strādnieks?
Darba ļaudis, strādnieki, nodarbinātie, darba ņēmēji... Tie ir cilvēki, kas savā arodā ar prātu un rokām pelna sev iztiku. Ne tikai tie, kas strādā rūpnīcā. Ne tikai tie, kas veic fizisku darbu. Strādnieks mūsdienās ir arī tas, kurš darbojas intelektuāli.
Kas galu galā ir ķirurgs, policists, muzikants? Jebkurš no viņiem veic tiklab garīgu, kā arī fizisku darbu. Un kas ir mazais uzņēmējs? Bieži vien sekretārs, grāmatvedis, melnā darba darītājs un menedžeris vienā personā. Tāpēc 21. gadsimta strādnieku raksturo tikai pats darbs, nevis tā veids. Tā ir rīcība, kas ļauj pelnīt iztiku, izmantojot aroda prasmi.
Globālā krīze kopā ar Latvijas labējo politiku ir novedusi līdz stāvoklim, kad darba cilvēks vairs nejūtas drošs par savu darbu, ģimeni, par izredzēm nākotnē.
Vai nenāksies zaudēt darbu, vai valsts sniegs iespējas atrast citu nodarbošanos, vai garantēs sociālo palīdzību? Vai nebūs jāšķiras no mājokļa, ja nespēsi nomaksāt kredītu, nebūs jābendē veselība, atsakoties no ārstu apmeklējuma, vai spēsi izskolot savus bērnus? Vai jauniešu gribai un enerģijai būs lemts izpausties dzimtenē, vai arī piepildījums jāmeklē citās zemēs un tautās? Jautājums jautājuma galā, un ne uz vienu šodien nav konkrētas atbildes.
Darba darītājs šodien ir apmulsis un nomākts. Ne viens vien spiests gremdēties skumjās pārdomās par attīstības iespējām Latvijā un sapņot par labāku dzīvi kādā citā Eiropas Savienības valstī.
Mēs apzināmies, ka reizēm ir jāsavelk ciešāk josta, krietni vairāk jānopūlas, lai gūtu bagātu ražu, taču, lai censtos, pieliktu pūles, ir jābūt cerībām, ka darbam būs arī rezultāti. Jābūt ticībai, ka pēc ziemas saliem tev nevis atņems pēdējo grasi, bet palīdzēs un iedos graudus sējai.
Darba cilvēki var būt pacietīgi, taču visam ir savs mērs, savas robežas!
Brīvi sveiks!