Krievijai nostiprinoties un pārvietojot savas robežas Melnās jūras ziemeļu krastā, sāncensība nemazinājās. Krievu cari gribēja vairāk, proti, iegūt stratēģiski svarīgos Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumus, kas paver ceļu no Melnās jūras Vidusjūras plašumos. Arī 20. gadsimts, kura elpu pasaules politikā jūtam vēl joprojām, dod iespēju ielūkoties savdabīgajās, reizēm dramatiskajās Turcijas un Krievijas attiecībās, lai vēlreiz pārdomātu, kas saista abas valstis un kur slēpjas asu pretrunu zemūdens akmeņi.
Pirmajā pasaules karā Osmanu impērija, toreiz teritoriāli liela valsts, iesaistījās kā Vācijas sabiedrotā. Abas valstis saistīja saimnieciska rakstura attiecības, turklāt uzvaras gadījumā Krievijas teritoriālajiem tīkojumiem, kuri nebūt nebija noslēpums, tiktu pielikts punkts. Savukārt Krievijas politiķiem Turcijas iesaistīšanās karā pāris mēnešu pēc tā sākuma šķita izdevīgs brīdis, lai asās diskusijās ar Antantes sabiedrotajiem panāktu jūras šaurumu piešķiršanu Krievijai. Iniciators bija toreizējais Krievijas ārlietu ministrs S. Sazonovs, kuram izdevās savus mērķus darīt zināmus plašām krievu sabiedrības aprindām, faktiski padarot tos par visas nācijas lietu.
Krievijas galvenās sabiedrotās Lielbritānija un Francija nebija sajūsmā par perspektīvu – pārvērst Melno jūru par Krievijas iekšējo ezeru. Tomēr Krievijas ārlietu ministra enerģiskās aktivitātes lika piekāpties Londonas un Parīzes politiķiem. 1915. gada pavasarī Lielbritānija un Francija piekrita uzvaras gadījumā apmierināt Krievijas prasības attiecībā uz jūras šaurumiem un Konstantinopoles pilsētu. Ainaviski pievilcīgajā un stratēģiski svarīgajā Marmora jūras rajonā gandrīz veselu gadu ritēja kaujas, kurās angļu un franču karaspēks mēģināja pārņemt kontroli pār Dardaneļu jūras šaurumu.
Tās bija tā dēvētās Galipoli pussalas kaujas, kuras beidzās ar pilnīgu Antantes karaspēka neveiksmi. Arī Krievijas Melnās jūras karaflotes mēģinājumi gūt vērā ņemamus panākumus Bosfora jūras šauruma rajonā cieta neveiksmi. Tikai Aizkaukāza frontē krievu karaspēkam izdevās pavirzīties uz priekšu Mazāzijas pussalā, pārņemot kontroli pār atsevišķiem cietokšņiem.
Krievijas katastrofālās neveiksmes karadarbībā ar Vāciju un Austroungāriju noveda pie Februāra revolūcijas, boļševiku apvērsuma un Krievijas izstāšanās no kara. Ambiciozajiem plāniem par Konstantinopoli un jūras šaurumiem uz laiku nācās pārvilkt treknu svītru. Taču kara beigās beidza pastāvēt arī Vācijas, Austroungārijas un... Osmanu impērija. Etnisko turku apdzīvotājās teritorijās, galvenokārt Mazāzijas pussalā, radās Turcijas republika. Tā valsts, kuru pazīstam pēc tās pašreizējās kontūras pasaules politiskajā kartē. Tomēr jaunā Turcija radās grūtos apstākļos – laikā, kad ritēja grieķu un turku karš (1919 – 1922). Grieķija, kurai bija vairāk vai mazāk pamatotas teritoriālās pretenzijas pret Turciju, izvērsa plaša mēroga karadarbību Mazāzijas pussalā. Pirmajā pasaules karā tā bija karojusi Antantes pusē. Grieķijai zināmā mērā bija nodrošināts bijušo sabiedroto atbalsts. Turcijas militārā un politiskā vadība izmisīgi meklēja palīdzību.
1928. gadā Stambulā, Taksima laukumā, tika izveidots 12 metrus augsts piemineklis "Republika". Tā centrālo vietu aizņem skulptūru grupa, kurā atveidoti cilvēki, kuri stāvēja pie jaunās Turcijas šūpuļa. Galvenā vieta atvēlēta Mustafā Kemalam, pazīstams ar vārdu Ataturks. Vēsturē iegājis kā Galipoli kauju varonis, valsts vadītājs grieķu un turku kara laikā un Turcijas modernizētājs. Viņam blakus citu ģenerāļu skulptūras, bet... pa labi PSRS aizsardzības tautas komisāra K. Vorošilova un Krievijas, vēlāk PSRS, ārkārtējā pilnvarotā Turcijas republikā S. Aralova skulptūras. Tātad PSRS bijusi liela loma modernās Turcijas tapšanā.
Piemineklī abi padomju valstsvīri iekļauti pēc Ataturka norādījuma kā pateicība par PSRS savulaik sniegto palīdzību. Vēsture kārtējo reizi ironiski pasmaida – valsts, kura tikko bija plānojusi jaunu teritoriju sagrābšanu, sniedz palīdzīgu roku bijušajam upurim. Var pasmīnēt arī par to, cik nesavtīgu palīdzību deva komunistiska valsts, kuras vadība tobrīd bija pārņemta ar pasaules revolūcijas ideju. Taču radīt iespaidu, ka tieši padomju Krievija ir balsts tautām, kuras cīnās pret imperiālismu, iegūt sabiedroto, kurš varētu būt pretspars Rietumu lielvalstīm – tas tobrīd bija tiešās V. Ļeņina valdības interesēs.
1921. gadā Maskavā tika noslēgts Krievijas un Turcijas draudzības līgums. Turcija saņēma ievērojamu finansiālu un militāru palīdzību. Tai nosūtīja 33 tūkstošus šauteņu, 58 miljonus patronu, 327 ložmetējus, 54 lielgabalus, 129 tūkstošus šāviņu, desmit miljonus zelta rubļu un divus mīnu kuģus. Turklāt tas notika laikā, kad Krievijas plašumos plosījās bads, kurš aiznesa miljoniem cilvēku dzīvību. Tas tomēr netraucēja sniegt palīdzību "brālīgajai" Turcijai. Grieķu armija, kura bija aizgājusi līdz Mazāzijas pussalas vidienei, cieta sakāvi un tika atsviesta atpakaļ. Grieķu un turku kara laikā notika repatriācijas, deportācijas un izrēķināšanās ar civiliedzīvotājiem. Simtiem tūkstošu cilvēku pameta dzimtās vietas un devās vai nu uz Turciju, vai Grieķiju, atkarībā no tautības. 1923. gadā tika noslēgts miers, faktiski tas nozīmēja Turcijas uzvaru karā.
Līdz pat savai nāvei 1938. gadā Mustafā Kemals bija neapstrīdams Turcijas līderis un tiek uzskatīts arī par diktatoru. Taču Turcija nekļuva par PSRS sabiedroto. Ataturka vadībā Turcijā tika veidota moderna sabiedrība pēc Rietumu paraugiem, kurai bija visai maz kopīga ar PSRS valdošo kārtību. Komunistiskās partijas darbība Turcijā tika aizliegta. Pēdējos viņa dzīves un darbības gados Turcijas un PSRS attiecības kļuva ievērojami vēsākas.
Tās neuzlabojās arī Otrā pasaules kara laikā. Gandrīz līdz pašām kara beigām Turcijai izdevās izvairīties no iesaistīšanās par labu vienai vai otrai karojošai pusei. Neraugoties uz to, ka spiedienu izdarīja gan nacistiskā Vācija, gan antihitleriskās koalīcijas valstis. Padomju un krievu vēsturnieku darbos pausts uzskats, ka 1942. gada rudenī, kad Vācija bija savu panākumu apogejā, Turcija esot bijusi gatava uzbrukt PSRS Aizkaukāzā. Savukārt turku vēsturnieki to noliedz. 1945. gada 23. februārī Turcija pieteica karu Vācijai, taču reālā karadarbībā neiesaistījās.
Šis vairāk gan diplomātiska rakstura akts neglāba Turciju no jaunām un draudīgām PSRS pretenzijām. Tās izteica neviens cits kā PSRS Ārlietu tautas komisārs V. Molotovs. 1945. gada jūnijā kā pamatu attiecību noregulēšanai viņš izteica prasību pēc kopīgas abu valstu kontroles pār jūras šaurumiem un padomju karaflotes bāzes veidošanas tur. Tika izvirzītas arī teritoriālas pretenzijas uz atsevišķiem Aizkaukāza rajoniem. PSRS augstākajai politiskajai vadībai šķita, ka beidzot izdosies piepildīt daudzu paaudžu krievu impēristu sapni. PSRS nopietni gatavojās iekļaut Vidusjūras reģionu savu ģeopolitisko interešu lokā. To apliecina komunistisko partizānu darbības izvēršana pēckara Grieķijā, prasība nodibināt Padomju Savienības protektorātu pār pašreizējo Lībiju un atbalsts Itālijas komunistiem.
Bijušie sabiedrotie tomēr nepieļāva iecerēto ekspansiju. Nepamatotās prasības Turcijai kļuva par vienu no pirmajiem J. Staļina klupšanas akmeņiem. Tās savā Fultonas apsūdzības runā PSRS 1946. gada martā pieminēja bijušais Lielbritānijas premjerministrs V. Čērčils. Neraugoties uz spēkā pieņemošos Auksto karu, 1946. gadā diplomātiskais spiediens uz Turciju palielinājās, tas tika pastiprināts ar karaspēka koncentrāciju uz PSRS un Turcijas robežas. Tā bija pirmā reize Aukstā kara laikā, kad Turcijas jautājuma dēļ tika nolemts izstrādāt ASV kara plānu ar PSRS, kurā bija paredzēta atomieroču pielietošana. Nevēloties tālāku konfrontāciju ar Vašingtonu, Kremlis atteicās no konflikta eskalācijas.
Drīz pēc J. Staļina nāves PSRS valdība atteicās no pretenzijām. Turcija pa to laiku bija paguvusi saņemt Māršala plāna ietvaros piešķirto palīdzību un kļūt par NATO dalībvalsti. Rietumi faktiski bija izglābuši Turciju. Līdz pat mūsu dienām Turcija nesaraujami bijusi saistīta ar NATO. Uzticību Ziemeļatlantijas savienībai nespēja iedragāt 40 gadu seni konflikti ar Grieķiju Kipras jautājumā. To nespēja iedragāt dramatiskie iekšpolitiskie konflikti 80. gados, kad Turcijā notika valsts apvērsums. Eiropeiskās vērtības, kuras turku sabiedrība pieņēma Ataturka laikā, valstī radīja krietni augstāku attīstības līmeni nekā iepriekš. Līdzdalība NATO garantēja valstisko suverenitāti, neļāva nodot kontroli pār stratēģiski svarīgu rajonu citai, nebūt draudzīgai valstij.
Mūsdienu Krievijas vadības centieni liecina, ka Maskava atkal min tos pašus ceļus, kuri kādreiz bija neveiksmīgi gan Nikolajam II, gan J. Staļinam. Tiesa, šoreiz pātagu nomainījis kliņģeris. Tas gan nespēj noslēpt Kremļa vēlmi panākt savas ietekmes nostiprināšanu reģionā. Vai vēstures mācības ņems vērā Maskavā? Vai no tām mācīsies Ankarā? Laiks rādīs.