Foto: Itar-Tass/Scanpix
1962. gada 22. oktobrī ASV prezidents Džons Ficdžeralds Kenedijs uzstājās televīzijā ar uzrunu ASV tautai. Tajā viņš paziņoja par padomju raķešu izvietošanu kaimiņvalstī Kubā un karantīnas režīma noteikšanu visā teritorijā ap salu valsti. Sākās viens no dramatiskākajiem brīžiem cilvēces vēsturē, kad būt vai nebūt pasaules mēroga kodolkatastrofai, karājās mata galā.

Visu izšķīra divu tobrīd lielāko kodolvalstu, PSRS un ASV, vadītāju spēja atrast kompromisu ļoti sarežģītā situācijā. Divas nedēļas pasaule, sasprindzinājumā aizturējusi elpu, gaidīja notikumu tālāko attīstību. Tad varēja atviegloti nopūsties. PSRS izveda raķetes no Kubas. ASV deva garantijas neiebrukt Karību jūras valstī, kas bija nostājusies uz padomju parauga sociālisma celtniecības ceļa. Pēc vairākiem mēnešiem ASV izveda savas raķetes no Turcijas teritorijas, kas tolaik bija tiešs drauds PSRS drošībai.

Šī dramatiskā vēstures epizode labi zināma. Raksta mērķis nav atkārtot jau par hrestomātiskām kļuvušas vēstures patiesības, runa būs par to, ka latviešu valodā notiekošajās diskusijās politisko jautājumos aizvien biežāk tiek pieminēta Kubas raķešu krīze. Doma, apmēram šāda, ja jau Savienotās Valstis varēja aizsargāties, izmantojot jūras karantīnas pasākumus, tad kāpēc Krievija nevar darīt to pašu laikā, kad NATO aizvien vairāk tuvojas tās robežām. Tā pati situācija, tikai spoguļattēlā. Vēl viens "arguments" prokremlisko propagandistu arsenālā līdzās Serbijas, Lībijas un Irākas bombardēšanai. Galvenais parādīt ASV "agresīvo" dabu, lai ideja izietu tautā, lai saviesīgās sarunās kāds ieminētos – amerikānis toreiz varēja, krievam tādas pašas tiesības aizstāvēt sevi.

Ar šādām atrunām var attaisnot visu – gan Krimas okupāciju un aneksiju, gan hibrīdkaru Donbasā. Kur tad vēl biežās un provokatīvās mācības tiešā Baltijas valstu tuvumā, šķietami nevainīgā karakuģu un lidmašīnu pietuvošanās Latvijas un pārējo valstu jūras robežām. Jautājums tikai, vai 1962. gada spoguļattēls ir tik precīzs, kā to iztēlo. Varbūt mazliet greizāks nekā gribētos propagandistisko pasaciņu sacerētājiem. Varbūt tāda vispār nav. Tāpēc nedaudz plašāks ekskurss vēsturē.

1959. gada 1. janvārī Kubas galvaspilsētas Havannas iedzīvotāji atklāja, ka līdzšinējais valsts diktators F. Batista ir aizbēdzis. Revolūcija, kuru uzsāka dumpinieku saujiņa F. Kastro vadībā nepilnus trīs gadus iepriekš, bija uzvarējusi. Kubai pavērās iespējas virzīties pa demokrātiskās attīstības ceļu, ja ne vien visu revolucionāru klupšanas akmens – cīņa, liekam dzīvību uz spēles, veselības bojāšana, dzīvojot purvos, mirkstot lietū un paciešot tropu saules svelmi. Nevar būt, ka mums par to nekas nepienākas. Harizmatiskais, bet ambiciozais revolūcijas līderis negribēja samierināties ar kara ministra pieticīgo posteni, vajadzēja vairāk. Premjerministra amatā esot, ielikt vajadzīgajos amatos savu komandu jau tāds sīkums vien bija. Taču godkārīgo kubieti visai vēsi uzņēma Vašingtonā. Bārdainais revolucionārs apvainojās, amerikāņu bizness salā to sajuta tūlīt. Pretsoļi bija vēl jūtamāki. ASV uzliktais embargo smagi ietekmēja Kubas ekonomiku. Ar revolucionārām ambīcijām bija par maz, lai iestūrētu valsti labklājības mierīgajos ūdeņos. F. Kastro, kurš sākotnēji par katru cenu centās norobežoties no dogmatiska komunisma idejām līdzīgi atsevišķiem tā laika jaunattīstības valstu līderiem, pārvērta valsti par padomju kazarmu sociālisma pirmo bezdelīgu Jaunajā pasaulē.

To novērtēja toreizējā PSRS vadība, kura visai uzstājīgi centās uzmesties par aizbildni daudzām valstīm, kuras tieši tajā laikā bija izcīnījušas neatkarību. Lai aizbildniecība būtu kā Dieva dāvana, nepieciešama palīdzība. Kuba to saņēma. Kāpēc neizmantot situāciju, amerikāņi embargo, bet mēs tūlīt klāt. Tas būs mūsu Māršala plāns. Tas nekas, ka pašiem ar pārtiku tā bēdīgāk. Kubieši bija piemirsuši, ka nekas nenāk par velti. Pienāca brīdis, kad saimnieks lika saprast – tagad jūsu kārta.

Saimnieka – PSRS – stāvoklis 60. gadu sākumā nebūt nebija spožs. Lai gan kārtējais "vēsturiskais" PSKP kongress 1961.gadā pieņēma komunisma celtniecības programmu, lauksaimniecība turpināja klibot. Iedzīvotāju apgāde ar pārtiku bija zem kritiskās robežas. 1962.gada vasaras sākumā Krievijas dienvidos Novočerkaskā tieši šā iemesla dēļ notika streiki, kas pārvērtās nemieros. Armija un VDK tos nežēlīgi apspieda, visu informāciju par šo notikumu centās maksimāli noslepenot, taču partijas un valsts augstākā vadība saprata, ka nepieciešams radikāli mainīt situāciju. Taču pirmajā vietā joprojām bija ārpolitiskās ambīcijas - atbalstīt komunistiskās kustības citur pasaulē, nepieļaut jau pakļauto teritoriju nokļūšanu ārpus kontroles.

Sarežģīts stāvoklis bija satelītvalstīs. Vislielāko spriedzi radīja Berlīne, kur pārbēdzēju skaits uz rietumu sektoru pieauga dramatiskos tempos. Berlīnes mūris kā pretlīdzeklis bēgšanai patiesībā bija komunistiskās sistēmas kapitulācija Rietumu dzīvesveidam. PSRS pūlējās visiem līdzekļiem spodrināt savu tēlu. Lieti noderēja pirmie lidojumi kosmosā. Tāpat grandiozajam, cilvēces vēsturē lielākajam atomsprādzienam Novaja Zemļa poligonā 1961. gada rudenī vajadzēja pārliecināt pasauli par PSRS militāro varenību. Izrādīšanās tolaik sasniedza grandiozus un iedarbīgus apmērus.

Taču sevi apmānīt PSRS līderi nevarēja. Ņ. Hruščovam, partijas CK 1. sekretāram un valdības vadītājam, bija par ko padomāt. Pēc kāda laika, būdams jau pensijā

Ņ. Hruščovs rakstīs atmiņas. Ja gribam būt precīzi, ierakstīs magnetofona lentē. Kad bijušā diktatora atmiņu pavediens nonāks līdz Kubas krīzei, viņš atzīs, ka galvenais iemesls raķešu izvietošanai Kubā bijis piespiest amerikāņus aizvākt raķetes no Turcijas un Itālijas. 1961. gadā Turcijā izvietotās raķetes bez pūlēm sasniedza PSRS teritorijas svarīgākos centrus. PSRS Stratēģisko raķešu karaspēks savās iespējās atpalika no ASV. To, viesojoties pie Hruščova vasarnīcā Picundā (Kaukāza Melnās jūras piekraste), atzina, PSRS aizsardzības ministrs R. Maļinovskis. Viens no atpalicības iemesliem bija ilgais laiks starpkontinentālās ballistiskās raķetes sagatavošanai startam. Turklāt PSRS augstākajai vadībai svaigā atmiņā bija sprādziens Baikonuras kosmodromā 1960. gada oktobrī. Drošības noteikumu neievērošana noveda pie sprādziena un daudziem cilvēku upuriem. Ja traģiskā avārija notika miera apstākļos, tad kaujas situācijā varēja prognozēt vēl lielākas nelaimes. Paļauties uz padomju tālā darbības rādiusa raķetēm nevarēja. Turklāt amerikāņiem kaujas kodolgalviņu skaits bija ievērojami lielāks. Lai panāktu paritāti ar ASV citā veidā, tika nolemts izvietot Kubā vidēja darbības rādiusa raķetes ar kodolgalviņām.

1962. gada jūlijā PSRS BS sāka bezprecedenta operāciju "Anadira". Sibīrijas upes nosaukuma izvēle operācijas apzīmējumam nebija nejauša. Tā tika īstenota, ievērojot maksimālo slepenību. Jebkurš nepiederīgais nodomātu, ka runa ir par militāra rakstura pasākumu kaut kur Čukču pussalā. Raķešu un karaspēka pārvietošanai norīkoja vairāk kā 80 transporta kuģu. Tikai nonākuši Atlantijas okeānā, kapteiņi drīkstēja atvērt kārtējo īpaši slepeno aploksni, kur bija norādīts gala mērķis, Kuba. Septembrī sākās pirmo raķešu izvietošana. 14. oktobrī ASV izlūklidmašīnas piefiksēja pirmās raķešu palaišanas iekārtas. Tālākais lasītājam ir zināms.

Austrumeiropas valstu iestāšanās NATO bija likumsakarīga. 20. gadsimta bēdīgā pieredze bija atstājusi visai rūgtu mācību, ka Krievijā impēriskie spēki var negaidīti atdzīvoties un sākt cīņu par kādreizējās varenības atgūšanu. Vēlēšanās apdrošināt sevi katram gadījumam, ja nu Austrumos notiek pārmaiņas, bija loģiska un saprotama. Raķešu izvietošana Kubā bija izmisīgs politisks solis, lai glābtu PSRS no neizbēgamā bankrota, kas straujiem soļiem tuvojās. Ņ. Hruščovs izmantoja nejauši radušos iespēju. Šobrīd visai spekulatīvi ir spriedelēt par to, kā būtu veidojusies situācija, ja Kubas krīzes nebūtu. Vai komunistiskā sistēma būtu sabrukusi ātrāk, neizbēgami zaudējot bruņošanās sacensībā, piekāpjoties Rietumu dzīvesveida pārākuma priekšā? Taču skaidrs ir tas, ka nevar salīdzināt Kubas un PSRS diktatoru darījumu ar to, kas notiek Austrumeiropā šobrīd.

Tagad īstais brīdis atgriezties mūsu, jāatzīst, visai trauksmainajā ikdienā. Kur šeit kāds saskata spoguļattēlu? Vai ASV ir tādas iekšpolitiskas un ārpolitiskas problēmas, kuru dēļ būtu jāizvieto pret Krieviju notēmētas raķetes Austrumeiropā? Ja tādas ir, vai to vienīgais risinājums ir gatavošanās karam pret spēcīgu kodolvalsti? Vai tiešām ir kaut mazākās pazīmes par gatavošanos tādam karam? Vai prokremlisku informāciju izplatošās personas ir informētas par slepenu bruņojuma novietošanu Austrumeiropas valstīs?

Ja problēmu aplūkojam kaut vai no tīri sadzīviska viedokļa Latvijā, tad atkal rodas jautājums, cik daudz ir tādu, kuri diendienā mūsu valstī redz amerikāņu karavīrus. Tie, kuri atceras PSRS karaspēka laikus mūsu valsts teritorijā, jau ir sasnieguši cienījamu vecumu. Jaunajai paaudzei nav atmiņu par to, kā mācību laikā padomju reaktīvo lidmašīnu troksnis modināja cilvēkus no naktsmiera, ka karavīri PSRS armijas formas tērpos bija sastopami it visur. Tomēr pietiek parādīties ziņu portālos kādai publikācijai par NATO, lai noteikts kontingents komentāru autoru aizgūtnēm histēriskā tonī rakstītu par šīs organizācijas noteiktu un organizētu virzīšanos austrumu virzienā. Par to, ka Latvijas un Baltijas valstu teritorija tiks vai arī jau tiek izmantota kā placdarms, lai apdraudētu Krieviju. Pretēja rakstura argumentus šie "komentētāji" neņem vērā. Viens otrs gatavs pierakstīt ASV visus pasaules grēkus. NATO kara bāzes, pagaidām gan vēl neesošas, tiek uzskatītas par lielākajām briesmām, kādas Latvijai vien var draudēt.

Tie, kuri seko šiem notikumiem, zina, ar kādu gausumu tiek risinātas šīs problēmas. NATO ir demokrātisku valstu organizācija. Lai izvietotu visai pieticīgu kontingentu Austrumeiropas valstu teritorijā, ir nepieciešama visai lēna un birokrātiska saskaņošanas procedūra. Nav 1962. gads, kad par raķešu novietošanu Kubā PSKP CK Prezidijs (tā toreiz dēvēja Politbiroju) varēja nolemt vienas dienas laikā.

1962. gada notikumu spoguļattēla mūsdienu Eiropā nav. Tas ir prokremliskās propagandas radīts tēls, kurš nepieciešams, lai attaisnotu Maskavas militārās avantūras, lai būtu iemesls skaļā balsī skandināt par šķietamu apdraudējumu, par agresīvo NATO. Tajā pašā laikā īstais agresors var īstenot karadarbību pret miermīlīgām tautām Piedņestrā vai Gruzijā, rupji pārkāpt starptautiskas vienošanās un nelikumīgā veidā atņemt suverēnai valstij piederošas teritorijas. Pretēji jebkādām tiesiskām normām anektētā Krima, vāji maskētā Krievijas militāristu klātbūtne Ukrainas austrumos ir tieša norāde, no kurienes draud briesmas Austrumeiropai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!