Nebaidos no vārda "veiksmīgi", jo sadzīviskās sarunās diezgan bieži iznāk dzirdēt: "Nu tie amerikāņi, žīdus stutē, nafta un dolāri..., vienīgais, ko viņi grib, – pār pasauli valdīt, maitas!" Domāju, ka piekritīs daudzi – šādas runas ikdienā dzirdamas itin bieži. Nav noslēpums, ka šādu melnsimtniecisku, pilnīgi nepamatotu uzskatu barotne ir Maskavas Televīzija, kuras dezinformatīvais lietutiņš daudziem šķiet kā ilgi gaidīta valgme izslāpušam ceļiniekam tuksnesī.
Diemžēl tuksnesī diezgan bieži redz mirāžas, tik pievilcīgas, ka apmātiem negribas no tām šķirties. Lai gan nav vajadzīgs nemaz tik daudz, lai saņemtos un paceltos pāri alus kausu tukšo sarunu līmenim un papētītu jebkuru tēmu, ko Kremlis pasniedz kā ASV agresiju. Tad aina izskatītos pavisam citāda. Uzsveru, jebkuru, jo turpmāk būs runa par notikumiem, kuri risinājās tieši pirms 60 gadiem.
1956. gads deva bagātu pienesumu politiskajai vēsturei. Jau viens PSKP 20. kongress un J. Staļina publiska atmaskošana būtu ko vērti, bet te pēkšņi Ēģipte. Par tās līderi (nebūs pārspīlējums teikt – diktatoru) bija izvirzījies viens no 1952. gadā šajā valstī notikušā apvērsuma vadoņiem – G. Nasers. Armijas cilvēks ar ambīcijām, kas soļoja tālu pāri Ēģiptes robežām, ar iecerēm par arābu pasaules apvienošanu, par Izraēlas likvidēšanu, protams, paša G. Nasera vadībā.
Tāda veida darboņi vienmēr bija patīkami Maskavai, tāpēc nebija pārsteigums, ka uz Nīlas krastiem sāka plūst ieroču straumes no PSRS un tās satelītvalstīm. Taču tas savukārt pagalam nepatika Lielbritānijai, kuras pozīcijas Tuvajos Austrumos tiktu sagrautas pavisam. Tas nepatika Francijai, kura centās nosargāt Ziemeļāfrikas kolonijas savas jau nedaudz paputējušās impērijas sastāvā, un arābu nacionālisma izplatība bija krasā pretrunā ar tās interesēm. Tas nepatika Izraēlai, kuru ar Ēģipti saistīja vien trausls pamiers kopš 1947. – 49. gada kara.
Tas nepatika ASV, kuras sāncensība ar PSRS lika spert pretsoļus, lai nepieļautu iespējamu komunisma iedīgļu veidošanos. Ēģiptei tika atteikts finansējums Asuānas HES celtniecībai. G. Nasera atbildes solis tika sperts 1956. gada jūlijā. Ēģipte paziņoja par Suecas kanāla nacionalizāciju. Lielbritānijas premjers E. Īdens kopā ar Francijas premjerministru sāka intensīvu gatavošanos militārai kampaņai, lai atgūtu kontroli pār kanālu.
Krīzes kulminācija sākās 1956. gada oktobra beigās. Parīzes priekšpilsētā Sevrā tika panākta slepena vienošanās starp Izraēlu, Franciju un Lielbritāniju par karadarbības sākšanu Suecas kanāla rajonā. Būtība bija šāda – Izraēla sāks karadarbību pret Ēģipti Sinaja pussalā, Lielbritānija un Francija iejauksies, lai šķietami pasargātu Suecas kanāla zonu starptautiskajai tirdzniecībai. Katrai valstij bija savi vairāk vai mazāk pamatoti rēķini ar Ēģipti vai G. Naseru, taču vienošanās rupji pārkāpa starptautiskās tiesības. Sākās kārtējais Tuvo Austrumu konflikts ar visai grūti paredzamām sekām.
Karadarbība sākās 29. oktobrī. Izraēlas bruņotie spēki veiksmīgi karoja Sinaja pussalā. No militārā viedokļa plānotā operācija bija sekmīga. Taču no politiskā aspekta raugoties, jau pats sākums liecināja, ka tā lemta neveiksmei. ASV iesniedza ANO Drošības padomē rezolūcijas projektu par karadarbības pārtraukšanu, kurai veto uzlika Lielbritānija un Francija. Šo valstu priekšlikumu par karaspēka atvilkšanu 30 km zonā abpus kanālam savukārt noraidīja Ēģipte. Anglija un Francija sāka Ēģiptes teritorijas bombardēšanu. Nevienam vairs nebija noslēpums, ka Eiropas vecās lielvalstis sākušas karu pret Ēģipti. E. Īdens, uzstājoties televīzijā, deklarēja, ka sāktā karadarbība ir akcija, kas vērsta nevis pret Ēģiptes tautu, bet gan pret G. Naseru, kuru britu plašsaziņas līdzekļi tika salīdzinājuši gan ar Hitleru, gan Musolīni. Tomēr situācijā, kad bija sākusies karadarbība, kuras mērķus pasaule saskatīja tikai vienā aspektā – atjaunot veco koloniālo kārtību, tam vairs nebija nozīmes. Ēģiptes diktators miljonu Āfrikas, Āzijas un citu kontinentu iedzīvotāju acīs bija kļuvis par varoni. E. Īdena vārdi par kanāla stratēģisko nozīmi Lielbritānijai un citām pasaules valstīm varēja tikai pieliet eļļu naida un sašutuma ugunīs.
ASV prezidents D. Eizenhauers atradās visai divdomīgā situācijā. Prezidenta vēlēšanas, kurās viņš bija izvirzījis savu kandidatūru atkārtotai ievēlēšanai, bija deguna priekšā. PSRS karaspēks 1956. gada oktobra nogalē bija iebrucis Ungārijā, lai apspiestu pret padomju tipa totalitāro režīmu uzliesmojušo revolūciju. Tomēr tas netraucēja ASV prezidentu asi vērsties pret saviem galvenajiem Rietumu sabiedrotajiem. D. Eizenhauers paziņoja, ka jautājums par konflikta atrisināšanu jāizlemj ANO Ģenerālajā Asamblejā. Tā 2. novembra ārkārtas sēdē ar balsu vairākumu pieņēma rezolūciju par karadarbības pārtraukšanu. Preses konferencē, ko translēja televīzija, ASV prezidents visai asos toņos nosodīja Lielbritānijas, Francijas un Izraēlas agresiju.
Atšķirībā no tā brīža Anglijas un Francijas līderiem ASV prezidents saprata, ka koloniālisma laiks ir pagājis. Valsts, kura kādreiz bija izcīnījusi neatkarību, nostājās pret novecojušo kārtību, kuru izmisīgi pūlējās stutēt pagātnē pārlieku aizkavējušies Vecās pasaules lielvalstu līderi. Pasaulei bija citas briesmas, totalitārā PSRS, kura Austrumeiropā bija izveidojusi savu koloniālo impēriju. Gada sākumā Ņ. Hruščovs, partijas un valsts līderis, bija publiski nosodījis totalitārā režīma izveidotāja J. Staļina noziegumus. Pasaule, elpu aizturējusi, gaidīja, kas notiks tālāk, vai vārdi par sociālistiskās demokrātijas atjaunošanu sakritīs ar darbiem. PSRS pārbaudījumu neizturēja. Padomju tanki Budapeštas ielās, kuri izvērsa kaujas darbību pret civiliedzīvotājiem, parādīja pasaulei, ka Maskava nav mainījusies.
Ja kāds ir neizpratnē, kāds sakars Suecas krīzei ar notikumiem Ungārijā, varu atbildēt – vistiešākais. Kamēr nebija skaidrs, kā beigsies cīņas ar nemierniekiem Ungārijas galvaspilsētā, Kremlis visai vārgi reaģēja uz notikumiem Suecas rajonā. Ārlietu ministrijas izteikts nosodījums, taču nopietnākas aktivitātes karadarbības pirmajās dienās nebija vērojamas. Kad kļuva skaidrs, ka Ungārijā teju, teju viss ir beidzies, Maskavā aptvēra, ka radusies situācija, kuru grēks neizmantot.
Vispirms steidzīgi jāpanāk Amerikas Savienotās Valstis, kas kļuvušas par līderi agresijas novēršanas nometnē. Un kāpēc gan neizmantot situāciju, kad ienaidnieka, proti, NATO, nometnē ir radies kaut kas vairāk par parastām domstarpībām? Tomēr pats svarīgākais ir iespēja parādīt pasaulei, kas ir galvenais kārtības jaucējs. Ne jau "miermīlīgā" Padomju Savienība, kura palīdz brālīgajai ungāru tautai cīņā pret imperiālistu inspirēto kontrrevolūciju, bet gan angļu un franču kolonizatori. Vienmēr un visos laikos, lai aukstasinīgi bļautu, ķeriet zagli, kad roka no svešas kabatas izvilkusi naudas maku, ir bijusi vajadzīga milzīga bezkaunība. Plus vēl mazliet. Kremļa līderiem nekad tās nav trūcis.
Taču arī šajā kompānijā Ņ. Hruščovs, toreizējais PSRS diktators, bija kaut kas īpašs. Tālajā 1956. gadā, tiklīdz kļuva skaidrs, ka PSRS iejauksies Ēģiptes notikumos, tas tika darīts ar īsti hruščoviskiem paņēmieniem. Pār visu Padomju Savienību vēlās darbaļaužu protestu vilnis. Kas netic, palasiet to laiku "Pravdu", "Izvestija", "Trud" vai mūsu pašu "Cīņu"! Ziņas par to, kā Urālu metalurgi, Baku naftinieki un Ivanovas audējas protestē pret angļu un franču agresoriem Ēģiptē, aizņem lielāko daļu iespiedplatības. Citas ziņas var pagaidīt. Taču ne jau tas vien, arī draudīgi TASS paziņojumi un īpašas valdības aktivitātes.
1956. gada 5. novembrī sākās desantoperācija. Angļu un franču izpletņlēcēji desantējās Portsaīdas rajonā. Pilsēta tika ieņemta, ceļš uz Suecas kanālu bija brīvs. Taču naktī uz 6. novembri tika saņemts britu premjera E. Īdena rīkojums apturēt uzbrukumu. Lielbritānija izstājās no konflikta. Bez konsultēšanās ar Francijas un Izraēlas sabiedrotajiem. Mēdz uzskatīt, ka uzbrukuma pārtraukšanas pamatā bijusi PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja N. Bulgaņina vēstule franču un angļu premjeriem, kurā nepārprotami piedraudēts ar karu agresijas turpināšanas gadījumā.
Domas dalās, Kremlis blefoja vai tiešām bija gatavs reālam karam ar Rietumiem. Visticamāk, pēkšņi uzliesmojusī Maskavas aktivitāte bija tikai manevrs. Karam ar NATO PSRS tobrīd nebija gatava. Vairāk vai mazāk to pierāda turpmākā padomju ārpolitika Ņ. Hruščova laikā, Berlīnes un Kubas krīze, kad PSRS neuzdrīkstējās atklāti konfrontēt ar ASV. Savās atmiņās krietni vēlāk to atzina arī pats Ņ. Hruščovs. Suecas krīzes laikā, kad Maskavas politiskā vadība centās parādīt, kāda tur Ungārija, lūk, kas rada draudus mieram, nepārprotami iezīmējās cits mērķis – nepieļaut ASV pozīciju nostiprināšanos Tuvajos Austrumos. Piespiest tās nostāties kolonizatoru pusē. Radīt situāciju, kad Rietumu nometnes dēļ III pasaules kara draudi kļūst reāli. Uz to fona pasaules sabiedriskā doma būs spiesta piemirst Ungārijas notikumus.
Tikmēr E. Īdens pārliecinājās, ka konflikta eskalācija ir bīstama. Karš beidzās. Izraēla ASV spiediena rezultātā atgriezās savās iepriekšējās robežās, reģionā tika ievesti ANO miera uzturētāju spēki. Uz laiku kara draudi tika novērsti. Taču vēl joprojām ir aprindas, kuras visai aktīvi ekspluatē uzskatu, ka PSRS izglābusi Ēģipti. Tā centās radīt tādu iespaidu, vēstules tika sūtītas ne tikai uz Parīzi un Londonu. Viena no tām bija adresēta ASV prezidentam D. Eizenhaueram. To N. Bulgaņins nosūtīja 5. novembrī. Nākamajā dienā tā publicēta PSKP CK oficiozā "Pravda". Citēju: "Savienotajām Valstīm Vidusjūras zonā ir spēcīga kara flote. Arī Padomju Savienībai ir spēcīga kara flote un varena aviācija. Kopīga un nekavējoša šo spēku izmantošana no Savienoto Valstu un Padomju Savienības puses pēc ANO lēmuma būtu vislabākā garantija agresijas pārtraukšanai pret ēģiptiešu tautu, pret Arābu Austrumu valstīm."
Aicinājuma provokatīvais raksturs saskatāms ar neapbruņotu aci. ASV jau konflikta sākumā noraidīja tā militāra rakstura risināšanas iespējas. Sākoties karadarbībai, ASV vadība aktīvi iestājās par tās pārtraukšanu. Anglijas un Francijas sabiedroto statuss Savienoto Valstu politikā atkāpās otrajā plānā. Tomēr ne tādā mērā, lai kopā ar galveno aukstā kara pretinieku pavērstu pret tiem ieročus. Visai samezglotajā politiskajā spēlē, žvadzinot ieročus un biedējot pasauli ar globāla mēroga konfliktu, Kremlim izdevās uzkrāt punktus. Ēģipte kļuva par Maskavas uzticamu sabiedroto Tuvajos Austrumos.
Nepielūdzamais laiks tomēr izdarīja korekcijas spēku samērā un Tuvo Austrumu valstu attiecībās. 1967. gadā G. Nasers, PSRS iedvesmots, gatavojās iznīcināt Izraēlu, bet mazā valsts īstenoja preventīvu prettriecienu, sagraujot un demoralizējot Ēģiptes bruņotos spēkus. Vienlaikus G. Nasera autoritātei tika dots smags trieciens. E. Īdens drīz pēc šiem notikumiem atkāpās no premjerministra posteņa. Divus gadus vēlāk Francijā tika mainīta konstitūcija. Pie varas nāca kādreizējais II pasaules kara laika pretošanās kustības līderis Š. d' Golls. Francija bija spiesta atzīt Alžīrijas neatkarību, taču visu prezidentūras laiku Š. d' Golls īstenoja visai pretamerikānisku politiku. Ņ. Hruščovs 1964. gadā tika noņemts no visiem posteņiem un aizsūtīts pensijā. 1979. gadā ar ASV starpniecību noslēgts miers starp Izraēlu un Ēģipti.
Konflikti reģionā nav rimuši arī mūsdienās. Tāpat kā 1956. gadā, pasaulē atrodas spēki, kas izmanto situāciju, lai maskētu savu agresiju. Varbūt pēkšņā Krievijas Federācijas iesaistīšanās Sīrijas pilsoņu karā ir nekas vairāk kā mēģinājums iet Suecas krīzes laikā iemīto taciņu. Laiks rādīs.