Pagaidām aizliegumam par labu dzirdēti tikai vispārīgi ministriju pārstāvju apgalvojumi, ka cirkā netiekot ievērotas labturības prasības, kā arī neesot iespējams pārbaudīt, vai dzīvnieki no "trešajām valstīm" netiekot "cietsirdīgi dresēti".

Te gan iederas naivs jautājums, kāpēc tad savvaļnieki "antihumānos" cirkos un zooloģiskajos dārzos visā pasaulē dzīvo krietni ilgāk par sugas brāļiem brīvībā? Arī pāragras dzīvnieku nāves cēlonis nebrīvē visbiežāk ir nevis "ļauna apiešanās", bet gan diatēze no saldumiem, ko četrkājaiņiem iebaro profāna humānisma pārņemti divkājaiņi.

Vai tad cirkā, kur atšķirībā no lauksaimniecības lielfermām nekad neatrodas tūkstošiem lopu vienviet, labturība nav nodrošināma vienkāršāk, negraujot cirka kā īpašas, gadsimtos pilnīgotas cilvēka un dzīvnieka savstarpējas sapratnes skolas pamatus?

Tikpat viegli kliedējamas šaubas par godprātību no "trešajām valstīm" ievesto dzīvnieku apmācībā. Dzīvnieka nosacījuma refleksi nedarbojas vienādi treniņā un otrādi publikas priekšā. Aiz kulisēm iesmiem durstīts, kājām spārdīts zvēriņš priekšnesuma laikā ne no šā ne no tā neatsauksies sirsnīgiem vārdiem un žestiem.

Asinskāri sadisti arēnā nespēs notēlot dzīvnieka labāko draugu, jo zvēram var iemācīt daudz ko, tikai ne divkosību. Ar to no paaudzes paaudzēs mantotā dzīvnieku dresētāja profesija , manuprāt, arī ir tik cienījama. Par to cilvēki, kas labāk par citiem saprot dzīvnieku valodu, nevis jāpeļ, bet jāapbrīno.

Vai savvaļas dzīvnieku izskaušana no cirka ko dos dabas aizsardzībā? Gluži otrādi. Maldīgi iedomāties, ka meža iemītnieki, kā 1912. gadā teicis Rīgas zoodārza direktors Karls Grevē, nebrīvē slikti jūtas tikai tādēļ, ka pēc pirmās iegribas nevar doties atvaļinājumā uz Šveices kūrortu. Daudzi, ja ne lielākā daļa cilvēku tikai cirkā un zoodārzos iepazinuši un iepazīst dzīvniekus kā līdztiesīgus un mums līdzīgus planētas iemītniekus.

Dažas rezervātu un safari skrandās patvērušos sugu populācijas nebrīvē saglabājušās lielākā skaitā nekā brīvā dabā. Daudziem dzīvniekiem zoodārzi un cirks kļuvuši par pēdējo patvēruma vietu. Cirka ieguldījumu savvaļnieku izpētē un aizsardzībā nevērtēsim par zemu. Šai ziņā Zemkopības ministrijas cienīgāka rīcība būtu pārtraukt represijas pret dzīvnieku cirku, lai tā vietā panāktu dzīvnieku aizsardzībai vitāli nepieciešamo mežizstrādes liegumu īsajā putnu ligzdošanas laikā pavasarī. Arī vegānu un dzīvnieku tiesību aizsardzības biedrību demonstrācijas iegūtu citu jēgu, ja vismaz aprīlī ar visiem krātiņiem no Rīgas centra un cirka izrāžu vietām pārvietotos uz Latvijas mežiem, kur neskaitāmi forvarderi, foresteri, huskvarnas un štīli bezkaislīgi gāž zemē kokus ar dzīvu putnu ligzdām.

Pēc kādas Kultūras ministrijas pārstāves relatīvi nesenas uzstāšanās Latvijas radio, ja neesmu pārpratis, secināju, ka visdrīzāk augšminēto interešu grupu "sabiedriskā doma" valsts kultūrpolitiķiem it kā "ētisku apsvērumu" dēļ likusi pievienoties klasiskā Rīgas cirka likvidatoru pulciņam.

Nē, nu vēl dzirdēts, ka pēc ilgi gaidītā remonta veco mīļo Salamonska cirka ēku vajadzētu ieņemt kam citam, savādākam, nu tādam "laikmetīgākam, modīgākam cirkam", kāds izrādās jau esot, tādam bez dzīvniekiem, tādam kā šoviņam. Pārņēma nelāgas domas, vai tādā gadījumā arīdzan aiz šķīsta vegānisma, "dzīvnieku tiesību", labturības un zvēriņu aizsardzības ideāliem nav paslēpts kas prastāks, taustāmāks, saprotamāks. Ak, ja es to zinātu!

Pagaidām zinu, ka mums nākamajā simtgadē draud dzīve bez "vecmodīgā" Rīgas cirka, kādu to reiz redzējuši mani vecvecāki, mani vecāki, es un mani bērni. Tur šī cirka burvība! Tur tā trauslums. Izrauj ārā ķieģelīti, izmet kaut vienu klasiskā priekšnesuma sastāvdaļu, ierobežo radošo brīvību, un Rīgas cirka, šīs mantotās nacionālās vērtības, mums vairs nebūs.