Pirms nepilna gada, pats nopriecājos, ka izveidojās partija "Gods kalpot Rīgai!", jo, ja nākamajās vēlēšanās uzvar "Saskaņas Centrs", tad valdošajā koalīcijā būtu vismaz arī kāds latvietis. Manas domas un simpātijas krasi mainījās par "Gods Kalpot Rīgai", kad no runām bija jāpāriet no darbiem.
Mūsu pasaulē ļoti pieprasītā operdīva Maija Kovaļevska man lūdza noorganizēt Verdi operas "Simons Bokanegra" koncertuzvedumu Rīgā. 01.02. Lielā Ģilde. Sponsoru meklēšana beidzās neveiksmīgi - atteica LMT (Latvijas Mobilais Telefons), Latvenergo, Lido utt., tāpēc devos pie Rīgas Domes kultūras komitejas vadītājas Eiženijas Aldermanes un vicemēra Andra Amerika.
Viņi tika iepazīstināti ar mana projekta tāmi - 19 000 tiek garantēti no Daiņa Kalna (Biedrības "Siguldas Opermūzikas svētki"), bet iztrūkstošos 15 000 apsolīja Andris Ameriks. Biju ļoti priecīgs un gandarīts par šo mutisko solījumu un silto rokas spiedienu un skaidro acu skatienu.
Tāpēc slēdzu līgumus ar izciliem pasaules solistiem (Badri Maisuradze, Viforio Vitelli), kori, orķestri, Lielo Ģildi, diriģentu - kopā 128 cilvēku sastāvā. Pienāca laiks saņemt apsolīto naudu, bet ne jau velti ir teiciens: "Solīts makā nekrīt." Mēnesi pēc solījuma saņemšanas, kad līgumi ar māksliniekiem bija jau noslēgti, devos pie Aldermanes kundzes pēc Andra Amerika norādījuma, viņa vienā angļu mierā man pateica skaidri, ka par "15 000 man nav pat ko sapņot."
Šāda viņas atbilde mani dziļi šokēja, un es nokļuvu kolopsa (ģībonī) stāvoklī. Saņemot savus pēdējos spēkus, ar mokām, es izkļuvu no viņas kabineta. Ar laiku atguvies, domāju ko darīt tālāk. Vienkāršākais ceļš būtu bijis pateikt māksliniekiem, ka piedāvāto projektu nespēju realizēt. Man tas nozīmētu zaudēt savu reputāciju mūžīgi mūžos. Atlika otrais variants - turpināt iesākto projektu. Konsultējos ar saviem ģimenes locekļiem, radiem un draugiem. Kā tikt pie naudas un nolēmām, ka darīsim visu, lai projekts realizētos. Ar lielām pūlēm, no Rīgas Domes solīto 15 000 vietā saņēmu 8 000 latu, lai gan telefoniski Aldermane ziņoja, ka būs 10 000. Arī to pašu solīja Andris Ameriks un Mareks Gailītis.
Koncerta uzvedums izdevās lieliski, bet mana ģimene palika desmit dienas bez iztikas līdzekļiem, kā arī esmu nokļuvis parādos. Vienīgais mierinājums, ka arī Mocarts nomira lielā trūkumā un tika apbedīts kopējā kopā. Secinājums ir viens, ka šīs partijas patiesais nosaukums būtu "Kauns un negods Rīgai!" - Ir teiciens, ka "īlenu maisā nenoslēpsi", tas attiecas uz Nilu Ušakovu. Aicinot balsot kā pulkvedim par divvalodību Latvijā, kā arī atbalstot 16. martā latviešu pazemotājus pie brīvības pieminekļa. Ir skaidrs, ka šis vīrs latviešus pacieš kā stipras zobu sāpes (Rīga skaista pilsēta, tikai par daudz latviešu).
16. marts man deva atbildes uz vairākiem jautājumiem, kuri mani ilgi mocīja. Kā tas varēja būt, ka Latvijā bija Arāja komanda, ka Latvijā bija daudz latviešu, kuri organizēja deportācijas (baigajā gadā, 1941. gadā, pēc kara, kā arī 1949. gadā).
Ja J. Radzēvičs varēja akceptēt psiholoģisko karu 16. martā pret simtiem latviešu sirmgalvju, tad nav brīnums, ka arī mums ir bijusi "arāju komanda", nežēlīgie latviešu čekisti, kuri mauca citiem latviešiem nagus, tā viņus spīdzinot.
Ieskatoties "Gods kalpot Rīgai" sarakstā, redzu tur profesori A. Cimdiņu, profesori Baibu Rozentāli, Pulkvedi Daini Turlaju, redzu, ka šie cilvēki iet vienā komandā ar cilvēku, kurš ienīst latviešus un Brīvo Latviju, ar cilvēku, kuram daudz lielāks prieks būtu, ja Latvija būtu Krievijas Impērijas sastāvā.
Vai tas varētu būt tāpēc, ka mums latviešiem dziļi sēž vēl iekšā dzimtbūšanas gēns?
Kad Vācu Barons bija Dievs, un paklausīgie latvieši viņa priekšā lieca muguras un ar baudu skūpstīja viņa roku.
Tātad visus šos "Gods kalpot Rīgai" latviešus varu pieskaitīt šai paklausīgai dzimtcilvēku saimei, vai arī kā viens pazīstams cilvēks ir teicis, ka "Latvijā nodevēju nekad nav trūkuši un arī netrūks".
Vai šiem cilvēkiem pilnīgi izzudusi atmiņa par Baigo gadu, un tiem sekojošiem gadiem, kad mūsu gudrie, godīgie patrioti un ideālisti tika vai nu nošauti, spīdzināti, nosaldēti salā un nomērdēti bada nāvē pēc smagiem darbiem lēģerī.
Vai G.K.R. nezin to, kādos mežonīgas ciešanas un rūpes bija jāpārdzīvo pēc kara mātēm, kuras audzināja vienas pašas bērnus (daudzus bērnus) bez tēviem gan Latvijā, gan Sibīrijā.
Arī mana māte mūs, piecus bērnus, viena pati paēdināja, apģērba un arī izskoloja, lai gan kolhozā vergoja par velti.
Vai tiešām to Latviju, par ko cīnījās Meirerovics, O. Kalpaks, Jānis Čakste, K. Ulmanis un citi gudri vīri ar taisnām mugurām un gaišu prātu, mēs 1. jūnijā atdosim atpakaļ Krievijas impērijai?
Gunārs Astra savā pēdējā vārdā teica: "Es ceru, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs". Bet diemžēl šis murgs vēl turpinās.
P.S. Es redzu vismaz trīs Latvija partijas, par kurām vajag balsot, un būs tāpat kā trīs "velna kalpi" nosargāja Rīgu senā pagātnē. Bet personīgi es balsošu par to Rīgas mēra amata kandidātu, kurš spēj noskriet pusmaratonu.